Piedāvājam interviju ar FS Metta treneri un sieviešu komandas kapteini Alīnu Šilovu.
FS Metta meiteņu futbola sistēma izveidojās 2011. gadā, bet sieviešu Meistarkomanda pirmo reizi sacensībās piedalījās 2018. gada sezonā.
Šobrīd klubam ir spēcīga futbola sistēma, kurā ir vairākas meiteņu un sieviešu izlašu dalībnieces, bet FS Metta sieviešu komanda regulāri izcīna godalgotas vietas Sieviešu futbola līgā, kā arī 2022. gadā izcīnīja Latvijas kausu.
Neapšaubāmi – sieviešu futbolam pieaug popularitāte ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā.
FS Metta piedāvā interviju ar Meistarkomandas kapteini, meiteņu futbola komandu treneri Alīnu Šilovu.
Alīna klubam pievienojās kā trenere, bet 2018. gadā bija klāt pie sieviešu komandas izveides, visus šos gadus vedot komandu laukumā kā kapteine.
Intervijas laikā Alīna iepazīstināja ar savu ceļu futbolā, sieviešu futbolu tad un tagad, treneres karjeru, kapteines lomu un daudz ko citu.
Intervijas fotogrāfs: Eduards Grencmanis
Apģērbs: Nike/Citysport Latvija
Pati esi no Liepājas. Kā tieši sākās Tavs futbols?
Bērnībā vairāk laika pavadīju kopā ar puišiem, bija laukums ar diviem vārtiem, bet bez tīkliem – smilšains, akmeņains, stiklains. Visu laiku spēlējām, bet nebija plāns ar to nodarboties nopietnāk. Mans draugs trenējās tā saucamajā veselības grupā, citreiz gāju paskatīties, un vienreiz piedāvāja patrenēties. Treniņi bija bezmaksas un aizgāju. Bija pat spēle pret meitenēm, pati spēlēju pie čaļiem, iesitu pāris vārtus, un meiteņu komandas treneris piedāvāja pāriet pie viņām. Pēc pirmā treniņa piekritu, tad jau sākās turnīri un arī futbols sākās nopietnāk.
Cik gados tas bija?
Precīzi neatceros, cik gados tas bija, bet laikam sāku tā nopietnāk trenēties divpadsmit gadu vecumā. Tas it kā skaitās vēlu, bet iepriekš neplānoju ar to saistīt savu dzīvi. Bija citi sporta veidi – pamēģināju vieglatlētiku, ilgi spēlēju šahu. Tad bija šahs un futbols, nācās izvēlēties, un, kā var redzēt, futbols uzvarēja (smaida).
Tātad Liepājas Metalurgā jau tobrīd bija atsevišķs meiteņu/sieviešu futbola segments?
Jā, bija atsevišķa meiteņu treniņu grupa, lielākā daļa arī šobrīd vēl spēlē futbolu. Bija gan vidējā meiteņu grupa, gan Virslīgas komanda. Treniņi, sacensības – viss notika. No spēlētājām joprojām futbolā ir Rebeka Tīle, Tatjana Baličeva, Angelīna Jegorova, Anna Propošina, Sintija Čamane, Guna Ozola – visa Liepājas elite. No vidējās grupas gan vairākas spēlētājas izvēlējās citas jomas un šobrīd vairs nespēlē.
Ņemot vērā, ka tobrīd Latvijā vēl nebija spēcīgas meiteņu un sieviešu futbola tradīcijas un klubu, tad var teikt, ka sieviešu futbols vēl bija tādā kā sākuma attīstības stadijā?
Protams, ka nebija tā, kā ir šobrīd. Jā, bija meiteņu čempionāti, dažādi sabraukumi, bet tāds organizatoriskais un futbola līmenis gan nebija. Tie bija tikai paši pirmssākumi, sākās domas, kā attīstīt, sākās dažādi projekti. Virslīgā bija aptuveni piecas komandas, bet starp tām bija arī komandas, kuras citreiz nevarēja pat savākties uz spēlēm vai bija ļoti lieli rezultāti. Kopumā bija kādas divas-trīs tiešām spēcīgas komandas – Rīgas FS, Liepājas Metalurgs un Skonto. Tobrīd 1. līgas nemaz nebija. Tikmēr meiteņu čempionātos FK Olaine un Rīgas Futbola skola bija spēcīgas komandas, bet tik daudz no jauniešu čempionātiem neatceros.
Kādi bija apstākļi klubā, cik daudz tika nodrošināts?
Liepājas Metalurga laikā treniņi bija bezmaksas, kluba zelta gados, kad uzvarējām čempionātā vai sanāca labs starts olimpiādē, tad kaut ko arī varēja samaksāt spēlētājām. Kad sākās problēmas, mūs pārņēma Liepājas futbola skola, kur arī treniņi bija bezmaksas, īpaši panāca pretī, ja biji izlasē vai izlases kandidātos. Apstākļi tajā laikā bija ļoti labi salīdzinājumā ar citām komandām – pieejams laukums, labs treniņprocess. Apstākļi bija vieni no labākajiem.
Kuri bijuši sieviešu futbola treneri Liepājā šo gadu garumā?
Mans pirmais treneris bija Rūdolfs Jurjāns. Lielajā futbolā pirmais treneris bija Vladimirs Lučiņins, tad komandu pārņēma Vladimirs Draguns, pie kura pirmie divi gadi bija diezgan sekmīgi. Kad viņš aizgāja, tad Liepājā sieviešu komandas treneris bija Aleksejs Laptevs, neilgu laiku Kārlis Kņūts, bet šobrīd par sieviešu futbolu atbild Raivo Varažinskis.
Kā nonāci sieviešu komandā?
Pēc kāda laika piedāvāja trenēties lielajā grupā. Ar laiku gan abas grupas tika apvienotas vienā lielā grupā, nezinu – vai tāpēc, ka palika mazāk cilvēku vai arī ātrāk gribēja integrēt meitenes sieviešu komandā. Biju viena no pirmajām, kuru gribēja pasaukt uz lielo grupu. Braucu uz pirmo treniņu, nedaudz kavēju. Esmu kautrīgs cilvēks, un zini kā, pirmais treniņš pie sieviešu komandas, kavēju – nav smuki. Man bija jāiet no pieturas cauri parkam, un jau redzēju, ka komanda trenējas – pagriezos un devos atpakaļ (smejas). Man bija kauns, ka kā jauniņā jau uzreiz pirmo treniņu kavēju, un nodomāju, ka labāk aiziešu atpakaļ un izmantošu otro iespēju. Tālāk jau viss aizgāja – bija jau iepriekšējā saskarsme ar spēlētājām, arī pēc tam citas vidējās grupas meitenes sāka pievienoties. Protams, ka sākumā bija grūti, jo daudz ko nezini, arī sākotnēji neesmu tik runātīga, pati neizeju uz kontaktu, bet vēlāk atvēros.
Vai atceries savu debiju Sieviešu futbola līgā?
Ja nemaldos, tad tā bija izbraukuma spēle pret Rīgas Futbola skolu Arkādijas stadionā uz mākslīgā laukuma. Izgāju uz kādām desmit minūtēm, spēlēju kā malējais uzbrucējs, ne tuvu tajā pozīcijā, kur spēlēju tagad.
Ja nemaldos, esi spēlējusi arī vārtsarga pozīcijā…
Liepājas komandā vienmēr bija problēma ar vārtsargu – vai nu vārtsargs bija no citas komandas vai iepriekšējais vārtsargs pārstāja spēlēt. Loģiski, ka kādam tas ir jādara. Sapratu, ka visticamāk neviens cits to nedarīs, arī komanda savā veidā bija jāizglābj. Man nav bail no bumbas, piekritu, un sanāca, ka kādas 3 sezonas nospēlēju vārtos. Neteikšu, ka man tas ļoti patika, bet tāda bija mana vārtsarga karjera (smaida).
Esi spēlējusi arī kā centra aizsargs. Kas, Tavuprāt, ir Tava īstā pozīcija?
Centra aizsargs vairāk biju sākumā pie FS Metta, kā malējais spēlētājs, man šķiet, tikai vienreiz spēlēju – savā debijā. Uzskatu, ka vairāk mana pozīcija ir vidū, centra pussargs. Ja vajag, varu nospēlēt jebkur, pat vārtos, nav problēmu. Bet centra pussargs ir mana pozīcija. Ātruma īpašības, kas ir malējiem spēlētājiem, man izteikti nav spēcīgākās, bet, kā teica Pirlo: “Futbolu spēlē ar galvu!”. To ir jāizmanto, un vairāk sevi jūtu centra pussarga pozīcijā.
Ilgs posms dzimtajā Liepājā. Kā Tu nonāci FS Metta?
Par to jāsaka paldies Laimai Kirtovskai, kura pirmā uzaicināja. Sāku mācīties Latvijas Sporta un Pedagoģijas akadēmijā par treneri, un pēc pirmā semestra Laima piedāvāja pamēģināt asistēt. Kāpēc nē? Mācies, jau sāc strādāt – tas bija liels plusiņš, tāpēc piekritu. Tā arī nonācu FS Metta – sāku palīdzēt kā asistents, pagāja laiks trenējot. Treneri mainījās, un vienā brīdī Liene Vāciete ieminējās, ka vēlas izveidot FS Metta sieviešu komandu. Tobrīd nedevu tādu nozīmi, jo likās, ka tam vajag kādu laiku. Bet jau pavisam drīz sāka kaut kas veidoties, un nāca piedāvājums spēlēt. Tobrīd vēl spēlēju Liepājas komandā, tur bija nelielas spēlētāju problēmas, nebiju tik pārliecināta, vai varu pārcelties. Tobrīd jau aptuveni pusotru-divus gadus, kamēr studēju, trenēju FS Metta un spēlēju Liepājas komandā. Bija divu nedēļu brīvlaiks, tad zvanīja Ģirts Mihelsons, kurš jau konkrēti teica, ka grib, lai es piedalos 1. līgas komandas izveidošanā. Aprunājos ar ģimeni, saliku visus plusus un mīnusus, un sapratu, ka ilgi labā līmenī nospēlēt un turpināt bez komandas treniņiem, ar braukāšanu uz Liepāju nevarēšu. Principā FS Metta restartēju savu karjeru, visu atkal sāku no jauna. Nevienā brīdī nenožēloju. Līdz tam trenējos pati vai izmantoju LSPA treniņus – telpu futbols, deviņos vakarā ar čaliem. Papildus trenējos individuāli stadionā un braucu uz spēlēm ar Liepājas komandu.
2018. gada 11. aprīlis: FS Metta sieviešu Meistarkomanda aizvada pirmo oficiālo spēli, Sieviešu futbola 1. līgā tiekoties ar SK Imanta. Šilova jau no pirmajām spēlēm komandu laukumā veda, kā kapteine.
Vai nešķita, ka 1. līga ir solis atpakaļ?
Noteikti nedomāju, ka 1. līga ir kaut kas zemāk. Protams, ka kaut kur iekšēji gribējās pacelties uz Virslīgu, jo zinu, kas tur ir un kā notiek. Bet man tas bija kaut kas jauns – čempionātā citas komandas, apkārt jauns kolektīvs. Arī nedomāju, ka kāds no mums domāja un sagaidīja, ka izdarīsim to, ko izdarījām – pacelsimies augstāk. Sezonas laikā sapratām, ka varam to izdarīt. Tas palīdzēja, ka nedomājām, ka obligāti jātiek augstāk – nebija spriedzes, vienkārši spēlējām, viss sanāca un tikām Sieviešu futbola līgā. Tas ir viens no lielākajiem piedzīvojumiem un labākajām atmiņām manā karjerā – pirmais gads jaunā komandā un izcīnām vietu augstākajā līgā.
Esi pieredzējusi visas FS Metta sezonas, redzējusi meiteņu progresu gadu garumā, kā vērtē to savām acīm?
Progress meitenēm noteikti ir būtisks. Principā esmu spēlējusi ar visām kopā, man ir liels prieks par pašām meitenēm, kurām ir tāda izaugsme. Arī no vidējās grupas, kuras trenējās pie manis, gandrīz visas, pats kodols ir palicis, trenējas un spēlē sieviešu komandā. Ir nākušas klāt arī vairākas labas spēlētājas no citiem klubiem. Sākumā bija grūta pārslēgšanās no trenera uz spēlētāju, arī meitenes nezināja īsti kā uzrunāt – uz tu vai jūs (smejas). Bet patiesībā tas palīdzēja, jo zināju meitenes, viņas zināja mani, un ar laiku tā komunikācija, uzticēšanās tikai uzlabojās. Ir ļoti forši, ka labāko draugu vēl nesen trenēju, bet tagad spēlējam kopā. Var redzēt spēlētāju progresu, arī tas, cik daudzas spēlē izlasēs, tas ir iespaidīgi.
Noteikti arī meitenes zina, ka varēsi uzmundrināt..
Domāju, ka šobrīd meitenes ir sapratušas, ka arī no savas puses ir kaut kas jādara un jāuzņemas atbildība. Kad biju trenere, tad gaidīja no manis, ka uzmundrināšu. Tagad esam tomēr jau apzinātā vecumā, lai no sevis prasītu vairāk. Es varu to darīt, bet mums ir daudz spēlētājas, kuras arī to dara, un tas palīdz, ka nav vienai jāuzmundrina un jāsavāc. Mēs komandā zinām, kurā brīdī pateikt skarbāku vārdu, kurā brīdī savākt.
Par čempionāta līmeni. Ja iepriekš bija 4-5 komandas, tomēr šobrīd čempionātā jau ir 8 komandas, un, manuprāt, čempionāts palicis konkurētspējīgāks.
Protams, ja iepriekš bija jāaizvada 5 spēles pret SFK Rīga – jā, tā ir stipra komanda -, bet tomēr tas apnīk. Tagad ir 8 komandas, katru reizi cits pretinieks. Salīdzinājumā arī ar pagājušo sezonu, tad nezini, kā beigsies spēle. SFK Rīga uzvar mūs, nākamajā spēlē cīnās neizšķirti pret Liepājas FS. Čempionāts ir palicis konkurētspējīgāks, noteikti augusi ir arī 1. līga. Arī mūsu pirmās līgas komandas izveidi vērtēju ļoti pozitīvi – iespēja pārstāvēt savu komandu, nevis palīdzēt citai komandai sasniegt mērķus. Arī spēlētājām, kuras nāks no vidējās grupas, tā ir laba motivācija – no vidējās grupas uz 1. līgu, tad pakāpeniski uz Virslīgu un izlasi. Jau pirmssezonā, kad redzēju, cik daudz spēlētāju mums ir treniņgrupā, nebija citu domu, ka mums ir jāizveido sava komanda. Kā redzam, mums sanāk labi startēt arī tur un ir iespēja arī uzvarēt pirmo līgu.
Runājot par restartiem, 2022. gadā sanāca vēl viens, nu jau piespiedu restarts. Labi sāki pirmssezonu, bet tad negaidīti krustenisko saišu plīsums…
Tieši gatavojoties sezonai bija ļoti laba sajūta, jutos pārliecināta, labi jutos fiziski un arī emocionāli. Jauns treneris, motivācija, vēlme sevi pierādīt. Notika tas, kas notika, laikam jau diezgan psiholoģiski grūts posms ar saviem plusiem un mīnusiem. Negaidīju neko tādu, jo jutos tiešām labi. Bet, skatoties uz sieviešu futbola statistiku, tad nekad nevari zināt, vai un kad tas notiks. Vari būt 100% gatava, bet tas var atnākt negaidīti un pats par sevi. Bija grūts posms pēc operācijas, sapratu, ka jātiek tam pāri, jābūt pacietīgai. Kaut kādā brīdī tas sanāca, tad atkal atnāca melnās dienas, kurās sāc apdomāt, vai to vispār vajag, vai vispār gribi vēl atgriezties, vai tas ir tā vērts. Bet atgriežoties tuvāk komandas treniņiem, tad vairāk sevi motivē un redzi, kāpēc to dari un ka tomēr gribi atgriezties. Bet nevienam nenovēlu neko tādu.
Bieži tas tiešam ir psiholoģiski grūts posms. Noteikti arī ir sajūta, ka esi pilnīgā atrauta no komandas..
Lai būtu vieglāk, tad taisīju sev žurnālu, pierakstīju, kā jūtās celis, kā norisinās rehabilitācijas posms, aprakstīju savas sajūtas. Nesen pārlasīju žurnālu, un varu secināt, ka tā jau sajutos pēc nedēļas, kad vairs nebiju ar komandu. It kā zināju visu notiekošo, komunicēju, bet jutos tālu prom no komandas. Bet uzreiz uzliku mērķi atgriezties septembrī komandas treniņos, jo gribēju nospēlēt atlikušās sezonas spēles. Tobrīd vēl nedomāju par kausu, bet, kad tikām finālā, jau biju tuvu, lai trenētos ar kontaktu. Ja mērķis bija atgriezties pēc 7 mēnešiem, atgriezties septembrī treniņos, tad tas izdevās. Varbūt kāds teiks, ka par ātru, bet ar visām domām – pozitīvām, negatīvām – tāds bija mērķis. Fizioterapeits vairāk teica, ka drīzāk tie būs 9 mēneši, bet gribēju atgriezties ātrāk, gribēju nospēlēt spēles un kauss bija papildus motivācija atgriezties vēl ātrāk.
Līdz kausa finālam paspēji jau piedalīties spēlēs, bet finālā iznāci pamatlaika beigās ar domu par izšķirošajām minūtēm, bet priekšā vēl bija papildlaiks ar 30 minūtēm. Cik biji gatava tobrīd?
Laikam jutos, ka esmu gatava, no malas, protams, redzams labāk, vai tiešām biju gatava. Tā diena gan bija zīmīga ar to, ka pirmo reizi kopš operācijas nesāpēja celis, bija labi viss paveikts iepriekš – masāžas, teipošana un tā tālāk. Jutos labi par celi un jutos labi arī mentāli. Gribēju spēlēt, bet iekšēji, protams, kājas trīcēja. Laikam vairāk tāpēc, ka tā ir viena spēle un nedrīkst kļūdīties. Līdz tam biju aizvadījusi vienu spēli, tad gatavošanās treniņi kausa finālam – gribēju, lai komanda izcīna kausu, gribēju palīdzēt uz laukuma. Lai arī likās, ka esmu gatava, tomēr uz laukuma sapratu, ka līdz galam tā nav, bet savācu sevi, jo citu variantu nebija. Papildlaikā nodomāju, ka es izturēšu tās 30 minūtes – ja meitenes noskrēja 90 minūtes, man nekas cits neatliek, kā ar visu savu celi izvilkt tās 30 minūtes. Lai cik arī nebūtu bail, biju gatava skriet un cīnīties. Rehabilitācija lika strādāt uz sava ķermeņa attīstību, un tajā ziņā bija daudz plusu. Tehniskās lietas jau nepazūd. Protams, atceros pirmo treniņu ar kontaktu – sajūta, ka ar galvu zini, ko darīsi, bet ķermenis netiek līdzi, līdz galam nesadarbojas (smaida). It kā saproti, ka pirmais treniņš, nevajag neko ārkārtēju sagaidīt, bet tāpat – zini, kas jādara, bet kājas pagaidām neklausa. Tam vajadzēja laiku, lai sajustu tempu un spēles ritmu.
2022. gada Latvijas kausa sieviešu fināls, Šilova dodas izpildīt savu 11 metru pēcspēles sitienu.
11 metru sitienu sērija kausa finālā, bet atceros, ka spēlētājām acīs bija liela pārliecība..
Mēs pašas savā starpā noteicām, ka šis nebūs tas moments, kurā zaudēsim. Pati gāju uz sitienu nedaudz trīcošām kājām, jo manā pieredzē ir ne tikai labas atmiņas par 11 metru sitieniem. Atbildīgs brīdis, man jāsit bija sērijas vidū, kur viss var atrisināties, izdomāju, kur sitīšu, situ, kur vienmēr, un iesitu! Protams, bija satraukums, gribēju, lai komanda uzvar – nedomāju par sevi, bet par spēles iznākumu.
Aizvadītā gada kausa fināls arī bija krāšņi sieviešu futbola svētki, kā pati raksturotu atmosfēru stadionā?
Protams, ka tas bija kaut kas īpašs. Daugavas stadions, cilvēki tribīnes, viss sagatavots ģērbtuvēs un stadionā, tas bija wow, lieliskas emocijas. Paldies trenerim Ņikitam, kurš speciāli mūs savāca agrāk kopā, lai nogurstam no atmosfēras un jau sākam gatavoties spēlei. Sieviešu futbolā šādi svētki skatītājiem arī bija kaut kas jauns atmosfēras un organizētības ziņā.
Finālu par zīmīgu padarīja tas, ka pati četras reizes biji palikusi soļa attālumā no kausa, bet šoreiz pretiniekos bija tieši dzimtā Liepājas komanda…
Pret Liepājas komandu vienmēr būs citas un īpašas sajūtas, nevis tāpēc, ka būtu kāds naids, bet tāpēc, ka tā ir Liepāja, mana dzimtā pilsēta, pat, ja būs pilnībā nomainījies sastāvs, gribu spēlēt pret šo komandu. Joprojām sekoju līdzi Liepājas futbolam gan sieviešu, gan vīriešu virslīgas komandām. Šī bija lielākā emociju deva, lielākais panākums manā spēlētājas karjerā, jo tas nav aprakstāmi. Nevis tāpēc, ka uz to tik ilgi gāju, bet tāpēc, ka bija prieks par meitenēm, par klubu, kuram tā bija pirmā šāda trofeja – gribētu to dienu atkārtot un atkārtot vēl un vēl.
Ar izcīnīto 2022. gada Latvijas kausu.
Kā bija tikt galā ar emocijām pēc uzvaras finālā?
Jebkurai komandai, kura uzvar trofeju, emociju fons nedaudz iet uz leju. Mēs jau arī bijām nodrošinājušas 2. vietu čempionātā, bet nebijām ar pirkstiem gaisā. Zinājām, ka uzvara nesīs pozitīvas pārmaiņas. Pārlieku ilgi nesvinējām, neiesēdās augstprātība – nekā tāda. Bijām to pelnījušas, to paveicām, pirmā trofeja – bet tas tālāk neietekmēja. Čempionāta pēdējās spēlēs arī bija rotācija – vairāk spēlēja tās, kuras spēlēja mazāk iepriekš.
Pārmaiņas sekoja – jauna sezona, jauns treneris.
Domāju, ka iekšēji, lai kā arī gribētos ar iepriekšējo treneri turpināt iesākto, mēs zinājām, ka nebūs tā, kā bija iepriekš. Arī domāju, ka bijām gatavas pārmaiņām, pārmaiņām arī treneru štābā. Jauns treneris, jauna kārtība, jauns redzējums par komandu. Manuprāt, uztvērām labi, bija, ar ko salīdzināt, un kopumā nebija slikti. Varbūt arī vajadzēja pārmaiņas, bet tas neietekmēja pašu komandu. Arī šobrīd sezonas vidū trenera maiņa, pārmaiņas neietekmēja komandu, emocionālo stāvokli vai gatavību.
Tātad esam noturīgi pret pārmaiņām un izaicinājumiem..
Ir izveidojusies noturība un gatavība pārmaiņām. Pie jaunā trenera mēs ātri pielāgojāmies. Noteikti tas palīdzēja, ka treneris Ruben bija asistents trenerim Tiago pāris spēlēs, un zinājām, kāds viņš ir un kā uzvedas. Tomēr liekas, ka veiksmīgāka pierašana vienam pie otra bija viņa aktivitātes dēļ – interese par visu, sarunas ar spēlētājām, uzreiz skaidrs, ko viņš grib no mums un ko mēs no viņa. Noteikti ar puišu komandām ir citādāk strādāt, bet viņš ir gados jauns treneris un ieinteresēts. Jau uzreiz pēc pirmā treniņa nebaidījās ne pamācīt, ne uzlikt prasības – principā nebija pat vajadzīgs adaptācijas laiks.
Šogad debitējām Baltijas līgā, kur aizvadījām starptautiskās spēles pret labām pretiniecēm. Kā vērtē šādu spēļu nozīmi?
Pati Baltijas līgas sacensībās jau esmu piedalījusies Liepājas Metalurga laikā. Šobrīd mūsu komandai viena no lielākajām atšķirībām ar citām komandām ir vecums. Esam ļoti jauna komanda, un, protams, ar vecumu nāk pieredze. Pretī nāk pieaugušākas spēlētājas, kuram tā pieredze ir lielāka. Mūsu mērķis vairāk bija iegūt starptautisko spēļu pieredzi pret komandām, kuras nav no mūsu čempionāta, kas bija labs izaicinājums. Bet mums nebija tāda spriedze, ka pa galvu, pa kaklu jāuzvar spēles un turnīrs, bet vairāk jāsaprot, kādā līmenī esam. Pirmajās spēlēs pretī bija diezgan spēcīgs pretinieks. Jauns turnīrs, spēcīgs pretinieks ar daudz izlašniecēm – bija uztraukums, nedaudz baidījāmies. Ar katru spēli jau bija arvien labāk, spēlējām vienlīdzīgi ar komandām, kuras bija nosacīti spēcīgākas, un sapratām, ka varam arī vairāk. Ceru, ka nākamgad nopelnīsim iespēju piedalīties un ka tad skatīsimies jau citādāk uz šo Baltijas līgas turnīru.
Vai Lietuvas un Igaunijas spēcīgāko klubu varēšanu ietekmē arī ilgākas pašmāju čempionāta tradīcijas un līmenis?
Man gan gribētos teikt, ka arī Lietuvas čempionātā tas līmenis ir tāds, ka ir viena izteikta līdere Gintra, bet ar pārējām komandām mēs varētu mierīgi sacensties. Gintra tēmē uz Čempionu līgu, sapērk leģionārus, un citām komandām nav iespēju ar šo komandu konkurēt, kā arī nezinu, vai pašai Gintrai tas ir interesanti. Igaunijas čempionātā atkal liekas, ka visas komandas ir līdzvērtīgas, un tur mēs varētu pacīnīties ar visām komandām.
Kas ir Tavas spilgtākās atmiņas no jauniešu izlašu laikiem? Kā var salīdzināt organizatorisko līmeni izlasēs tad un tagad?
WU-17 izlases kvalifikācijā uzvara pret Gruziju, brauciens uz Azerbaidžānu, kur pirmā pieredze lielā stadionā, daudz skatītāju. Protams, tad neizjutu tādas emocijas, kā Latvijas kausa finālā. WU19 izlasē tā būtu uzvara UEFA Attīstības turnīrā – pēdējais gads, spēlējām mājās, sanāca uzvarēt turnīru pret Lietuvu, Igauniju un Baltkrieviju. Protams, ja salīdzina izlases tajā laikā un tagad, tad arī tur tikai sākās dažādu jaunumu un kārtības ieviešana, tagad tas viss ir citādāk. Pamanīju arī, ka esmu spēlējusi pret tādām spēlētājām, kuras šobrīd ir Top līmenī. Polijas izlasē Ewa Pajor, spēlē Wolfsburg, tikko Čempionu līgas finālā deva rezultatīvas piespēles, Wolfsburg komandā bija arī Nīderlandes futboliste Jill Rord, kura gan tagad pārcēlās uz Manchester City, arī Šveices izlasē bija vairākas Top futbolistes. Tad tā padomā un saproti, ka ir pieredze pret Top līmeņa spēlētājām.
Vai atceries savu debiju Latvijas nacionālajā izlasē? Un vai ir mērķis atgriezties izlasē?
Debitēju treniņnometnē Jelgavā pret Baltkrieviju, bet oficiālā spēlē, kvalifikācijas turnīrā tad tās bija spēles 2021. gada novembrī pret Ziemeļmaķedoniju un Angliju. Bet jā, ir mērķis atgriezties. No sākuma ir nepieciešams atgriezties tādā formā, kādā biju pirms traumas – tad jau izsaukums uz nacionālo izlasi nekur neizpaliks. Arī tagad, kad redzu Amēliju [Lipšāni – aut.] tur, tad liekas diezgan forša doma, ka būtu kopā izlasē. Tas dod papildus motivaciju, un, redzot pārējās mūsu meitenes, kuras ir nacionālajā izlasē, viennozīmīgi gribas atgriezties!
Kā atšķiras izpratne par sieviešu futbolu sabiedrībā un Tev apkārt laikā, kad sāki, un šobrīd?
Tajā laikā vairāk bija visādi stereotipi – tas ir vīriešu sporta veids, daudz traumas, visādas atrunas, lai tikai nevestu uz futbolu. Mūsdienās vecāki uz to visu skatās daudz vieglāk, saprot, ka tas tā nav – stereotipu paliek arvien mazāk. Arī pašas meitenes to pierāda, esot futbolā. Arī futbols ir kļuvis saprotamāks un tuvāks meitenēm, un cilvēki to redz. Redz, ka tajā ir izaugsmes iespējas, ar to var nopelnīt naudu vai studijas. Protams, joprojām ir dažādi uzskati par traumatismu. Arī mamma ir teikusi, ka varbūt pietiek, traumatiski, nav tā vērts, varbūt izlaid treniņu. Bet, ja paši nav bijuši iekšā, tad nevar saprast, ka to visu nevar tik viegli pamest un atstāt. Noteikti palīdz arī kampaņas par sieviešu futbolu. Jo vairāk tēmu aktualizē, jo vairāk cilvēki par to interesējas, redz, kādas ir iespējas, kādi projekti, jo pozitīvāks noskaņojums par to.
2020. gads: meiteņu futbola pasākumā “Tavs pirmais futbola treniņš”, iepazīstinot jaunās meitenes ar šo burvīgo sporta veidu.
Četri treneri šo gadu garumā – Liene Vāciete, Ņikita Kovaļčuks, Tiago Cesar, tagad Ruben Fernando Padron y Gering. Kā atšķīrās pieeja katram trenerim?
Ņikita bija entuziasts, viņš vienkārši dzīvo ar futbolu, elpo futbolu. Jāsaka, ka pie Lienes un Ņikitas nebija liela atšķirība pieejā. Varbūt tas, ka trenere ir sieviete, ļauj runāt arī par sieviešu jautājumiem vairāk, lai gan Ņikita uzreiz lika noprast, ka var runāt par visu. Tomēr drošības sajūta šādos jautājumos vairāk ir ar treneri sievieti. Bet emociju, uzmundrinājuma ziņā abi bija ļoti labi motivatori. Tiago noteikti kā cilvēks bija citādāks, vairāk mierīgs, tomēr taktiski ļoti labs speciālists. Tomēr pēc tam, kad trīs sezonas mūsu treneri deva emocijas, tad mums tas pietrūka. Loģiski, ka mēs arī sapratām, ka šoreiz mēs būsim tās, kas viena uz otras pihās, viena otru uzlādēs. Ka emociju devu dosim mēs, nevis treneris. Tas bija labs solis, lai saprastu, ka ne tikai trenerim, bet arī pašām tas ir jādara. Tagad esam sadalījuši lomas, un lai arī treneris vairāk dod emocijas un uzmundrinājumu, mēs arī pieslēdzamies klāt, ne tikai gaidām kaut ko. Tas notiek pamīšus, un kopā tas nes labu rezultātu.
Kā Tu nonāci līdz idejai mācīties un kļūt par treneri?
Kā jau visiem bērniem, sākumā ir kāda cita sapņu profesija. Es gribēju kļūt par veterinārārsti – daudz skatījos Animal Planet kanālu, skatījos kā glāb dzīvnieciņus. Tomēr sapratu, ka tas ir ilgs laiks, lai to apgūtu, un ka tas nav īsti tas, kas saista. Arī kamēr spēlēju, ilgu laiku nedomāju par trenēšanu. Gribēju mācīties loģistiku, bet tad Liepājā kaut kas tur negāja labi. It kā jau pēc 9. klases jau biju izņēmusi dokumentus, lai iestātos, bet tomēr sapratu, ka nē, viss bija jāapdomā no jauna. Ar laiku biju vēl vairāk iekšā futbolā, sapratu, ka jāmeklē kaut kas saistīts ar sportu, skatījos iespējas. Bija LSPA variants, Ventspils augstskolā kaut kas bija, kas būtu tuvāk Liepājai un ģimenei. Tomēr aizgāju uz Sporta akadēmiju. Pirms vēl sāku studijas mācījos LFF-C kursos, tos pabeidzu un sāku studijas. Tomēr spilgti atceros, ka bija Pasaules čempionāts vai Eiropas čempionāts sieviešu futbolā, kur tuvplānā parādīja treneri – tā visa atmosfēra aiz muguras, uz soliņa un apkārt deva emocijas un motivāciju, ka tas ir tas, ko gribu.
Vai spēlēs un turnīros sanāk noķert tās pašas emocijas un sajūtu?
Man patīk būt laukuma malā, pamācīt un pateikt priekšā meitenēm. Ārpus futbola un trenēšanas esmu ļoti mierīgs cilvēks, bet, kad esi tur, tā ir mana atbildība – uzreiz ieslēdzas emocijas. Nevaru iedomāties sevi spēles laikā neko nedarot vai vienkārši sēžot. Man gribas palīdzēt, gribas pateikt priekšā. Līdz tām sajūtām un emocijām vēl jātiek, bet gribētu kā trenere piedzīto un būt tur, ko redzēju toreiz TV, bet tam pamazām jāiziet cauri visām stadijām. Prieks arī redzēt, ka treniņos izdodas tas, pie kā strādājam. Īpaši to var redzēt U-14 vecuma grupā, tās kuras pievienojas vai tūlīt pievienosies sieviešu komandas treniņiem. Tur ir labas, spējīgas meitenes. Protams, daudz atkarīgs no viņām pašām – interese, entuziasms un ieguldījums, bet ir prieks, ka varu palīdzēt attīstīties.
Dažās 1. līgas spēlēs vadi komandu kā trenere. Sanāk lomu maiņa – kopā trenējaties, tad nedēļas beigās sniedz norādījumus spēlē…
Man vairāk palīdz tas, ka biju jau viņām trenere iepriekš un iekšā tāpat sēž tas, ka esmu trenere. Šajā vecumā ir jāsaprot, ka ir treneris, kurš tev palīdz, stāsta un var uzticēties. Tas respekts ir. Realitātē var parādīties jebkurš treneris uz kaut vienu spēli, bet esam jau diezgan apzinīga vecumā, lai pusotru stundu varētu ieklausīties un pēc tam pārslēgties un sarunāties par ārpus futbola lietam. Es zinu meitenes, un viņas zina mani – tas palīdz tikt galā ar šo lomu maiņu. Arī laukumā pašai tas vairāk palīdz izprast spēli. Mana pozīcija ļauj vairāk palīdzēt laukumā, koriģēt spēli. Arī meitenes uzticas tam, ko es saku, iesaku. Treneres loma palīdz pašai kā spēlētājai labāk izprast savu un pretinieka spēli.
Kā vērtē apstākļus sieviešu futbolā tobrīd un tagad?
Noteikti ir labāki apstākļi. Kad tikai sāku spēlēt Virslīgā, ne tuvu nebija tādi apstākļi, kādi ir tagad. Tas ir diezgan liels darbs, kas ticis ieguldīts. Šobrīd jau var redzēt arī skatītāju un līdzjutēju skaitu tribīnēs gan 1. līgā, gan Virslīgā, gan izlašu spēlēs. Tā interese kļūst tikai un vienīgi lielāka, arī uzsāktie projekti, finansējums sieviešu futbolam – tas noteikti dod savu ieguldījumu. Kad es sāku futbolu, tobrīd viss bija tikai sākuma stadijā. Šobrīd sieviešu futbols kā tāds kļūst populārs arī pasaulē, parādās zvaigznes – interese tikai pieaugs. Sieviešu futbols šobrīd organizatoriski ir diezgan labā līmenī, bet vajadzīgs vēl laiks, lai pietuvotos tiem apstākļiem, kas ir vīriešu futbolā.
Kā mainījusies pati sieviešu futbola struktūra, meiteņu klubu skaits?
Meiteņu klubu noteikti ir vairāk. Arī infrastruktūra kļuvusi labāka un pieejamāka, ir treneri, kuriem ir gribēšana piedāvāt ko jaunu, inovatīvu citādāku. Arī enerģija tiek ielikta vairāk. Atceros savus treniņus – pārsvarā nepievērsām uzmanību detaļām. Bija iesildīšanās, piespēļu vingrinājums un futbols. Tagad viss ir vairāk strukturēts – nedēļu viena tēma, nedēļu cita tēma. Mazajā futbolā ir vispārējā attīstība, bet sākot no 7 pret 7 un 9 pret 9 futbola jau tiek pievērsta lielāka uzmanība dažādām detaļām, kas agrāk tā nebija.
Pati diezgan daudz zini par futbolu, dažādus faktus, notikumus. Vai varētu sevi saukt par futbola fanātu?
Lasu, interesējos, skatos spēles, bet nav gluži tā, ka jāzina viss. Internets ir plašs, ja gribi, tad vari atrast visu, kas interesē. Varbūt esmu neliels fanātiķis (smaida). Tas jau viss nāk pats par sevi – izlasi kaut ko, ir interesanti, skaties jau tālāk. Tad arī ir, par ko parunāt, pastāstīt citiem. Gan par vīriešu čempionātu, gan sieviešu zinu notiekošo un varu pastāstīt.
Alīna Šilova ārpus futbola..
Esmu mierīgs cilvēks. Brīvo laiku izvēlos pavadīt ar ģimeni, kura, protams, ir vienā pilsētā, es citā – tas pietrūkst. Ja ir brīvs laiks, tad nedomājot braucu uz Liepāju, pavadu laiku ar ģimeni – izbraucieni, pasēdēšanas, kopā būšana. Ja kaut kādā brīdī tas nesanāk, tad vienkārši atpūšos un pavadu laiku ar draugiem. Patīk mierīgs dzīvesveids.
Tātad par mājām joprojām uzskati Liepāju…
Jā, Liepāja tomēr joprojām ir īstās mājas. Nav pārmetums Rīgai, bet kā pilsēta man nekad nav īsti patikusi – visa kā ir par daudz. Nav tik liela pilsēta, bet liekas pārbāzta ar visu (smejas). Liepājā ir citādi. Atbrauc, tās ir tavas mājas, jūti brīvību, brīvi dari visas savas ierastās nodarbes, ir māju sajūta. Kad aizbraucu uz Liepāju, ne vienmēr gribas braukt atpakaļ (smejas).
Daudz piemini ģimeni. Cik nozīmīgs ir ģimenes atbalsts, īpaši grūtajos brīžos?
Ģimenes atbalsts noteikti ir ļoti nozīmīgs. Kaut arī ģimene iepriekš nemaz neinteresējās par futbolu, bet, kad parādījās jau spēles, turnīri, īpaši Virslīgas spēles Liepājas komandā, tad nāca uz spēlēm atbalstīt. Tas bija ļoti forši. Arī traumas laikā tik tiešām atbalstīja, bija blakus, zināju, ka varu paļauties. Manā dzīvē un futbolā ģimene ir viena no atslēgām. Un tagad METTA kolektīvs ir mana otrā ģimene, kura aizvieto, kamēr neesmu kopā ar savu ģimeni (smaida).
Sieviešu jauniešu izlases spēles, nacionālās izlases spēles. Vienmēr Tevi var atrast tribīnēs. Cik nozīmīgi Tev ir atbalstīt savus draugus un komandas biedrus?
Es zinu, cik cilvēkiem tas ir svarīgi. Arī man tas ir svarīgi. Esmu empātisks cilvēks, gribu, lai tuvākajiem ir vismaz viens cilvēks, kurš atbalsta, kurš pārdzīvos, dos drošību. Tā ir laba sajūta, ka tev ir kāds atbalsts – arī zinu, ja man kādreiz to vajadzēs, būs cilvēki, kuri būs blakus un sniegs atbalstu. Man tas ir ļoti nozīmīgi – būt un atbalstīt. Gribas to darīt vēl un vēl. Redzu, ka to arī apkārtējie novērtē.
Noslēgumā, kāds ir komandas un Tavs individuālais mērķis šobrīd?
Komandas mērķi ar treneri jau izrunājām – uzvara kausā. Individuālais mērķis – noteikti pēc iespējas ātrāk atgriezties līmenī, kurā biju pirms traumas un atgriezties nacionālajā izlasē. Noteikti arī vēl vairāk popularizēt futbolu Latvijā. Atpazīstamības ziņā var redzēt, ka tas jau ir labā līmenī. Forši, ka jaunās meitenes nāk un fotografējas, prasa autogrāfus nacionālās izlases spēlētājām. Sieviešu futbols attīstās un kļūst svarīgāks, un mani tas priecē.
