Piedāvājam interviju ar FK Metta kapteini Oskaru Vientiesu.
Oskars Vientiess jau kopš pirmssākumiem ir mūsu klubā, futbolista gaitas uzsākot agrā vecumā Ķekavā.
2002. gadā dzimušais spēlētājs debiju Meistarkomandā piedzīvoja 2019. gada 30. septembrī pret FK RFS, bet šobrīd futbolistam jau ir sakrātas 79 spēles FK Metta sastāvā, kurās gūti vieni vārti pagājušā gada kausa izcīņā pret FK Salaspils.
Latvijas izlasēs Oskaram ir 17 spēles Latvijas U-17 izlasē, 5 spēles Latvijas U-18 izlasē, kā arī 2 spēles Latvijas U-21 izlasē.
Intervijas laikā Vientiess iepazīstināja ar treniņu apstākļiem bērnībā, jaunatnes turnīriem, grūtībām un kā pārkāpt tām pāri, kā arī daudz ko citu.
Intervijas fotogrāfs: Eduards Grencmanis
Apģērbs: Citysport Latvija/Nike
Kur sākās Tavs futbola ceļš?
Mans futbols sākās Ķekavā. Tētis spēlēja futbolu un visu laiku ņēma līdzi uz spēlēm, kopā ar mammu skatījāmies spēles. Vienmēr gribēju līdzināties tētim un arī kaut ko darbojos ar bumbu, tad tētis izvēlējās vest uz futbolu Ķekavā pie FS Metta. Viņš spēlēja FK Alberts un jau iepriekš pazina Ģirtu [aut. – Mihelsonu], zinot, ka Ģirts būs treneris, tad aizveda uz METTA.
Tētis arī joprojām uzspēlē pie Mettas fāteriem. Ko zini par šo kolektīvu?
Mettas fāteri ir laba kompānija, arī pats starpsezonā aizeju ik palaikam uz viņu treniņiem – tur tiešām var baudīt futbolu un ir patīkama atmosfēra.
Vai tētis arī mēdz dot padomus pēc spēlēm?
Ar tēti vienmēr pēc katras spēles izrunājam notikumus laukumā. Viņš ir vairāk kritisks, mamma mēģina pozitīvāk pieiet, tad māca tēti, ka arī jābūt pozitīvākam (smaida). Bet man labāk, ka viņš izsaka kritiku, jo ir, ko izrunāt, zinu, ka viņš grib tikai to labāko. Mamma vairāk ir pozitīvais atbalsts psiholoģiskā ziņā.
2016. gads: Metta gada noslēguma pasākums. Oskars ar saviem lielākajiem atbalstītājiem – ģimeni.
Arī brālis spēlē futbolu, redzēju Tevi mājas spēlē tribīnēs. Kā vērtē viņa futbola gaitas?
Patīkami, prieks skatīties – esmu labi satrenējis (smejas). Es tajā vecumā nebiju tik labs, ceru, ka viņš varēs vairāk sasniegt nekā es pats. Tagad arī interesanti no malas skatīties, ka tik mazi spēlētāji spēlē uz lielā laukuma, fiziski grūti, nogurst, futbols liekas tik lēns. Tajā laikā gan šķita, ka tas ir uz dzīvību un nāvi, likās, ka spēlējam tik labi un ātri. Viņam, protams, ir tāpat, bet no malas tagad redzu to citādāk.
Pats arī kaut ko iesaki?
Nedaudz dodu padomus, bet tagad tikai sākas lielais futbols. Mazajā futbolā tur grūti kaut ko ieteikt. Kopā vairāk dārzā dauzāmies, spēlējamies. Protams, iedodu arī kādus tehniskos vingrinājumus, ko padarīt.
Kā ir būt tribīnēs, nevis laukumā?
Man labāk patīk būt laukumā nekā skatīties no malas. Pēdējā brāļa spēlē pret Daugavpils FS bija nervozi. Daugavpils komandas vienmēr ir principiāls pretinieks, no brāļa gan sapratu, ka viņu vecumā Rīgas FS skaitās principiālāks pretinieks. Bet pats atceros, ka pret Daugavpili vienmēr jauniešu vecumā bija derbijs. Nervoza spēle, bet FS Metta uzvarēja. Bija prieks skatīties un pat emocionāli paķēra, kad iesitām vārtus.
Pats sākums futbolā, Ķekava. Bieži runājam par treniņu apstākļiem Rīgā, bet ko atceries par METTA treniņiem Ķekavā?
Trenējāmies sporta klubā, tā bija sporta zāle, stūrī bija maza ģērbtuve, kur visi salīda iekšā. Saģērbāmies un tad gājām uz treniņu. Salīdzinoši maziņš tas laukums bija, izmantojām pat vairāk nekā atļāva zāles līnijas. Otrā pusē bija florbolisti, bija situācijas, kurās blakus trenējās FK Auda, viņiem florbols atņēma laukumu un tad spēlējām savstarpējo spēli, nevis trenējāmies. Tikai labas atmiņas par bērnības treniņiem Ķekavā. Atceros arī būceni, kur varēja aizvilkt aizkarus un tur gājām kačāties (smejas). Paralēli bija arī FS Metta komanda Rīgā, bet Ķekava tobrīd bija stiprāka, šobrīd arī divi spēlētāji ir Virslīgā (smaida). Bet vēl atceros, ka bija treniņlaukums pie Jēkabonkuļa dārzā (cita audzēkņa vectēvs). Tas bija privātmājas dārza laukums – tīkls pāri, kaimiņos bija suns, kuram arī baigi patika bumbas, zinājām, ka tur nevajag sist. Tur arī spēlējām, vai zibens vai pērkons.
Pārcelšanās uz Rīgu, treniņi Rīgā. Kā Tev izdevās pielāgoties šīm pārmaiņām?
Dzīvoju apmēram pa vidu starp Rimi Olimpisko centru un Ķekavu, man tas varbūt neko nemainīja, bet tētim vest caur visiem sastrēgumiem gan jau bija grūtāk. Protams, trenēties olimpiskajā centrā bija kaut kas – zaļš zālājs, nevis parketa grīda. Ļoti patīkami, viss futbols pārvērtās daudz nopietnāk. Arī sajūta pārbraucot uz Rīgu vairs nebija, ka lauku komanda, bet kaut kas vairāk.
Daudz turnīri, spēles, notikumi, piedzīvojumi. Kas ir spilgtākais, kas nāk atmiņā no jauniešu futbola laikiem?
Pirmais, kas nāk prātā ir “Kazachenok Cup”. Tur aizcīnījāmies tālu, iekļuvām finālā. Pretī nāca labākās Krievijas akadēmijas, nospēlējām neizšķirti pret PSG. Vislabāk atmiņā nāk spēle pret Krasnodar finālā. Likās tiešām cits līmenis, viens no spēlētājiem šķita nereāls. Ja tajā laikā man likās, ka Jēkabs [aut. – Lagūns] ir Top, tad šis likās vēl jaudīgāks – nebiju tādu redzējis. Patiesībā no jauniešu futbola laikiem mazāk nāk atmiņā pats futbols, bet tas, kas notika numuriņos, spēlēs, ko spēlējām, tajā, ka veikalā varēja nopirkt tikai 3 preces, kuras treneris atļāva. Atmiņā paliek visi ārzemju turnīri, kuros bija jālido, kas tajā laikā likās ekskluzīvi, vai tālie braucieni ar autobusu, kur pavada laiku kopā. Mūsu vecuma komanda daudz brauca uz turnīriem – Zviedrija, Itālija, u.c. Itālijā turnīrā, spēlējot mazajā finālā, izcīnījām kausu lielumā kā Latvijas kauss, bet turnīra uzvarētājiem vispār bija kauss mūsu lielumā (smejas). Par spēles līmeni – arī tur bija komandas, kuras bija spēcīgas, kur gāja smagi, bet bija arī spēles, kuras patiesībā bija vietējā čempionāta līmenī. Tas bija balanss – grupā viena spēcīga komanda, viena vājāka. Varēja sanākt nospēlēt neizšķirti un tad sacensties, kurš vājajai komandai iesitīs vairāk vārtus, lai izkļūtu no grupas.
2011. gads: 2002. gada komanda ar Torneo Riviera della Versilia kausu Itālijā.
2012. gads: 2002. gadu komanda izcīna pirmo vietu Skandināvijas Elites turnīrā BP Stadium Cup
2016. gads: Kapteiņa funkcijas Oskaram nav svešas. Attēlā Oskars izved komandu laukumā “Kazachenok Cup” turnīrā
Vai atceries savu debiju Virslīgā? Kā atminies savas pirmās minūtes laukumā?
Atceros – spēle pret FK RFS, zaudējām 1:6, septembra beigas. Pēc pāris dienām palika 17 gadi. Tajā sezonā jau trenējos ar Virslīgas komandu, vairākas spēles biju uz soliņa un tajā spēlē izlaida laukumā. Tur tiešām bija sajūta, ka ir cits līmenis un ātrums ir lielāks. Biju arī satraucies, pulss bija ļoti augsts, uznākot uz laukuma. Ļoti aizelsos pirmajās minūtēs. Visi teica: “Mierīgi, mierīgi,” bet nevarēju savaldīties un skraidīju pa laukumu. Tajā sezonā nospēlēju 3 spēles, izgāju arī pret FS Jelgava uz 30 minūtēm un pret Valmiera FC, kas bija mana pirmā pilnā spēle. Tur arī parādījās pārliecība, ka varu spēlēt šajā līmenī. Pirms tam bija tāds viltvārža sindroms. Pret Valmiera FC bija prieks pēc tam noskatīties aizvadīto spēli. Tā arī bija viena no patiešām pirmajām spēlēm, kur tētis bija priecīgs, un bija daudz pozitīvu atsauksmju.
Pēc debijas sezonas nākamajā sezonā vēl nekļuvi par pamatsastāva spēlētāju un vēl bija laiks nobriest. Kā uz to reaģēji?
Es to uztvēru mierīgi, zināju, ka mans laiks pienāks, ja kārtīgi trenēšos, atdošos futbolam, tad spēles laiks atnāks. Bija spēles, kurās bija pilns spēles laiks, bet kaut kas pietrūka, lai būtu stabili pamatsastāvā. Vienkārši bija vēl jāstrādā.
Aprīlis un maijs čempionātā ir kārtīgs futbola maratons ar septiņām spēlēm katru mēnesi. Kā vispār notiek gatavošanās spēlēm šādā sacensību posmā?
Gatavošanās spēlēm vairāk ir atjaunoties, kas ir primāri, un tad dienu pirms spēles vairāk mentāli un taktiski sagatavoties nākamajai spēlei. Pēc spēlēm mums ir arī spēlētāju čats, kur izrunājam daudzas nianses, nākamajā treniņā visi jau ir noskatījušies iepriekšējo spēli un izrunājam to ar treneriem. Spēlētāju čatā vairāk runājam par mentālo pusi, bet treneriem ir teorijas, taktiskais, video analīze, tad to visu, gatavojoties spēlei, cenšamies apvienot kopā.
Brīžiem nākas arī nospēlēt centra aizsarga pozīcijā, cik pazīstama Tev ir šī pozīcija?
Jauniešu gados spēlēju par centra aizsargu, uz lielā laukuma arī pirmā spēle bija tajā pozīcijā, tad pamazām sāka virzīt uz vidu. Vienmēr esmu zinājis, kā aizsardzībā spēlēt, tagad to liek darīt biežāk. Neteiktu, ka tā ir pozīcija, kas patiktu visvairāk, labāk patīk balsta pussarga pozīcija. Bet to uztveru pavisam vienkārši – ja komandai nepieciešams, un tas palīdz uzvarēt spēles, tad viennozīmīgi to darīšu. Arī liels pluss, ka pēc tam kā balsta pussargs zinu, ko centra aizsargs vēlas izdarīt un varu pārņemt kvalitātes no katras pozīcijas abos virzienos – kas vajadzīgs balsta pussargam vai kas nepieciešams centra aizsargam.
No spēlētāja acīm – kas atšķiras, spēlējot tieši centra aizsarga pozīcijā?
Kā centra aizsargam fiziski ir vieglāk – nav tik daudz jāskrien, bet mentāli ir grūtāk, jo tas ir pēdējais spēlētājs pie saviem vārtiem, neskaitot vārtsargu, un atbildība, ja kļūdies, tad neviens diži tevi neglābs. Tāpat daudz vairāk jārunā, kas mentāli nogurdina – koriģēt spēli visu laiku.
Pieaugušo futbolā bieži nākas pārvarēt grūtības. Pagājušā sezona mentāli ļoti sarežģīta, ar kāpumiem un kritumiem. Tu biji komandas kapteinis. Kas notiek Tavā galvā, kā sapurināt komandu?
Patiesībā ir sarežģīti. Man ir autoritāte kā kapteinim, bet neesmu ne vecāks, ne daudz pieredzējušāks, tāpēc tad ir grūti pārkāpt sev pāri un pateikt kaut ko šķietami triviālu. Arī pateikt kaut ko vairāk un skarbāku ir grūti, jo visus pazīsti ilgi, un tie ir labi draugi, nav viegli pateikt ko asāku. Pie tā strādāju pagājušajā sezonā un arī šajā – daudz jāpieliek tieši komunikācijā un līderībā. Bet nu jau ir vieglāk atrast vārdus – sākumā tas vienmēr nāk grūti, bet tad aiziet automātiski un vienkārši vārdi no tevis nāk ārā, par ko ir prieks. Kad atnācu uz Virslīgas komandu, tur bija Kirils [aut. – Ševeļovs], un zināju, kurš vada visu. Es biju tas klusais spēlētājs, bet tagad ir jāpārņem tā loma, un jāveic pāreja no klusā spēlētāja par līderi.
Varbūt tieši zaudējumi, grūtības, neveiksmes palīdzēja nobriest…
Viennozīmīgi. Kad zaudē, tad vienmēr visi noslēdzas un klusē. Tas ir tas brīdis, kad pārkāpt sev pāri ir vēl grūtāk. Bet labākais veids, kā no grūtībām izlīst ir tieši šādos brīžos. Ja ir pāris tādi spēlētāji komandā, kuri spēj šajos brīžos atrast pareizos vārtus, tad tas noteikti palīdz visai komandai.
Iepriekš esam daudz reizes dzirdējuši, ka, vienam otru labi pazīstot, ir grūtāk pieprasīt un pateikt ko skarbāku. Šogad izskatās citādāk, vai esiet iekšienē to izrunājuši un pieņēmuši?
Varētu tā teikt. Arī ar Jāni [aut. – Beku] un Gabrielu [aut. – Kirkilu] runājām, ar treneri to runājām, ka patiesībā tas, ka uzpihā, nav nekas traks – ja gribam celt standartus augstāk, tad mums viņi ir jāceļ. Jāsaprot, ka tas nav nekas personisks, bet daļa no futbola. Pēc tam visu var mierīgi izrunāt. Šogad kolektīvs noteikti ir vienotāks un spēcīgāks. Arī pārliecība pamazām rodas. Protams, ir, kur pielikt, bet salīdzinājumā ar pagājušo gadu esam spēruši soli uz priekšu. Paldies arī Lūkasam [aut. – Vapnem], kurš pēc atgriešanās no Valmiera FC ir palīdzējis gan uz laukuma, gan mentāli liek mums noticēt, ka varam kaut ko vairāk.
Kā palīdz pieredzējušāku spēlētāju pievienošanās, atgriešanās komandā?
Vlads [aut. – Fjodorovs] un Rendijs [aut. – Šibass] ir pieredzējuši un viņiem komunikācija nāk automātiski, daudz vieglāk pieprasa no pārējiem. Vlads var pateikt asāk, savākt komandu. Viņam ir liela autoritāte komandā, mums palīdz spēlētājs ar tādu pieredzi, kurš zina, kas ir jādara un kā to panākt. Spēlējis nacionālajā izlasē, ieguvis Latvijas kausu, divreiz uzvarējis Virslīgā. Var just pienesumu.
Vai izdodas komunikāciju, līderību pārnest arī uz izlasi?
Izlasē arī cenšos runāt. Kādreiz likās, ka ne tik pazīstami cilvēki un reizēm varbūt jāpaklusē, bet jāiet un jārunā. Neviens neko nepārmetīs, tas visiem tikai palīdzēs. Biju cerējis, ka ieliks balsta pussarga pozīcijā, jo no februāra neesmu tur spēlējis. Bet arī kā centra aizsargs, manuprāt, aizvadīju divas labas spēles, kas arī bija pozitīva pieredze.
Kas ir būtiskākās atšķirības – ikdiena izlasē un ikdiena klubā?
Tur ir dažādi spēlētāji no dažādiem klubiem, arī no trenera prasības atšķiras. Bet daudzi spēlētāji pamatsastāvā ir no mūsu kluba, tāpēc ir saikne un zinām, ko vajag no otra sagaidīt un pieprasīt. Izlasē pilnīgi viss ir pakārtots futbolam, nav nekādu ārējo traucēkļu. Sēdi viesnīcā, tevi veselīgi pabaro, aizbrauc trenēties, tad atjaunojies. Kad esi klubā, ir arī ārējie traucēkļi, par ko jādomā. Kaut viens piemērs, ko taisīšu ēst – kaut ko ne tik veselīgu un vienkāršu vai ilgāk un veselīgi. Izlasē ir arī nopietnāka atmosfēra, nav tā, ka spēlētāji būtu tik tuvi kā klubā. Klubā atmosfēra ir patīkamāka un atbrīvotāka, bet tā nedrīkst būt pārāk atbrīvota, lai nopietni varētu gatavoties spēlēm. Treniņu kvalitāte, protams, abos ir augstā līmenī. Arī izlasē gatavojies konkrētai spēlei, bet klubā visam čempionātam.
Ar ko parasti dzīvo vienā istabiņā?
Istabiņā dzīvoju ar Jāni [aut. – Beku]. Esam kopā ļoti ilgi, principā zinām par otru visu. Pašā sākumā varbūt nebijām tie labākie draugi, protams, bija, par ko parunāt, taču Virslīgas komandā draudzība kļuva stiprāka. Viņš ir vienīgais spēlētājs, ko savā dzīvē esmu redzējis saņemam oranžo kartīti. Vienā turnīrā bija papīrīts ar plastiku kā kartītes, un bija beigusies dzeltenā krāsa, tāpēc uzlika oranžo. Neviens uz laukuma nevarēja neko saprast, kas tikko notika un ko Jānim parādīja (smejas).
Jānim pēdējos gados izdevies strauji progresēt…
Progress ir acīmredzams, un ir prieks skatīties. No Kuivižu Spartaks līdz Virslīgai, U-21 izlases kapteinim un pārejai uz FK RFS. Zinu, ka Jānis smagi strādā, jācer, ka izdosies spert soļus vēl tālāk. Bet noteikti U-14 vecumā nebūtu domājis, ka kaut kas tāds ar Jāni notiks.
Nevaru nepajautāt arī par Raimonda Kroļļa pārcelšanos uz Spezia. Kopā vienā akadēmijā, un tagad Raimonds ir Serie A…
Diezgan iespaidīgi. Pirms četriem gadiem abiem bija pirmā kārtīgā sezona Virslīgā, un viņš uzreiz sāka spēlēt, es sāku spēlēt sezonas beigās. Kad dublieru komandā spēlējām kopā, tad nelikās, ka šis ir tas Top Top talants. Bet Raimonds ļoti labi izšāva un sevi pierādīja. Zinu, ka kārtīgi strādāja individuāli, gāja pie treneriem, tagad ir patīkami redzēt, ka ir nonācis līdz Serie A. Sekoju arī līdzi spēlēm, žēl gan tik maz spēlē. Bet Raimonda piemērs dod pārliecību, ka to var sasniegt, tas ir iespējams – jātic sev, jāstrādā un viss atnāks.
2019. gads: Metta pasākums “Lielie ar mazajiem”. Abi ar Raimondu Krolli jau Meistarkomandas spēlētāju statusā.
Iepriekš vienā komandā, tagad spēlēt vienam pret otru – kā tas ir?
Tā ir papildus motivācija. Zini, ka varēsi satikt, pateikt, ka apspēlēju, atņēmu vai ko tādu. Arī var pajokot uz laukuma reizēm. Vienmēr gan jāatceras, ka draugi ir ārpus laukuma, bet uz laukuma draugu nav.
Detaļas, ko zini, piemēram, Emīla kreisā kāja, vai tas palīdz laukumā?
Tik tālu neaizdomājos, zinu, ka izmanto kreiso kāju un var aiziet uz to pusi, tas it kā palīdz, bet, ja paņem uz labo, tad tas ir labs pārsteigums (smaida).
Kāds ir Oskars Vientiess brīvajā laikā?
Kopumā esmu diezgan atvērts un komunikabls, cenšos tikties ar dažādiem cilvēkiem. Neuzskatu, ka tas ir brīvais laiks, bet arī studēju otrajā kursā E-biznesa vadību. Paveicās, ka šajā semestrī ir tikai viens priekšmets un prakse, tāpēc ir nedaudz brīvāks grafiks. Ir futbols, universitāte un tad ir tikai brīvais laiks. Pavadu laiku arī ar draudzeni, satieku draugus – Jāni [aut. – Beku], Gabi [aut. – Kirkilu], pēdējā laikā arī Kārlis Vilnis pievienojies mūsu kompānijai. Aizeju reizēm golfu uzspēlēt, biežāk ar onkuli. Jau kādu laiku dzīvoju pats, tāpēc svētkos vai pēc spēlēm aizbraucu apciemot ģimeni, paēst vakariņas kopā. Ārpus METTA sazinos ar Emīlu Birku, Iļja Korotkovu, bet vairāk sarakstos. Ar Emīlu arī uzspēlējam videospēles, Formula 1 tagad spēlējam kopā. Mūsu draudzenes ir labākās draudzenes, arī tas sasaista kopā.
Ja nebūtu futbolists, kura ir tā joma, kas uzrunā?
Patīk e-bizness kā joma. Mamma ir biznesā, tētis ir IT jomā, opis arī biznesā. No visiem kaut ko paņemot arī sanāk e-bizness. Man interesē tie jautājumi, ko viņi pārrunā un risina.
Veidot savu vai pamācīties no ģimenes pieredzes?
Sākumā pie viņiem pamācīties. Esmu mēģinājis padarboties, ir interesanti. Vai varētu darīt to visu savu mūžu – nezinu. Drīzāk pamēģināt, saprast un tad veidot ko savu un attīstīt.
Noslēgumā nevaru nepajautāt par mērķi. Sezonā tūlīt būs izspēlēts pirmais aplis, kāds ir komandas un Tavs individuālais mērķis?
Komandas minimālais mērķis ir 8. vieta, bet optimālais, uz ko tēmējam ir 6. vieta, kas būtu līdz šim augstākā kluba vieta Virslīgā. To varam sasniegt. Individuālais mērķis noteikti ir gūt pirmos vārtus Virslīgā. Ne savos vārtos, tie jau bija (smejas). Sakrāt 100 spēles, kas nozīmē šosezon maz spēles izlaist, bet mērķis uz sezonas beigām nonākt nacionālajā izlasē.
