Par “FK Metta gada futbolists 2021” atzīts mūsu pašu kluba audzēknis Lūkass Vapne.
FK Metta aizvadītās sezonas Gada futbolista godu izpelnījies mūsu Meistarkomandas pussargs Lūkass Vapne, kurš 2021. gada Virslīgas sezonā izcēlās ar 7 vārtiem un 7 rezultatīvām piespēlēm.
14 rezultativitātes punkti deva dalītu 4. vietu līgā, kā arī Lūkass bija otrais rezulatīvākais Latvijas spēlētājs Virslīgā. Piedalījies 62% komandas vārtu guvumos, futbolists 18 gadu vecumā nenoliedzami kļuva par vienu no komandas līderiem.
Publiskā balsojumā Gada futbolists tika noteikts starp sešiem kandidātiem – pieminēto Lūkasu Vapni, komandas kapteini Iļju Korotkovu, Jāni Beku, Emīlu Birku, kā arī leģionāriem – Baba Musah un Yunusa Muritala.
Sāksim ar vienkāršāko – kāpēc futbols?
Tētis aizveda, tur nebija citu variantu (smejas).
Tieši gribēju jautāt par tēta faktoru. Pagalmā arī spēlējāt?
Pagalmā gluži nē, mājās – dzīvoklī spēlējām. Bija skaidrs, ka tas būs futbols, taču interesanti, ka ģimenes lokā mums ir vairāk saistība ar hokeju.
Varbūt atceries savu pirmo treniņu?
Pats neko daudz neatceros, bet omei ir nofilmēts video, un tieši pagājušajā gadā viņa man parādīja (smaida). Kluba cilvēki tie paši, kas šobrīd – tur bija Jānis Goba, Ģirts Mihelsons, Andris Riherts. Mans pirmais treniņš notika Ķekavas futbola laukumā.
Pirmie soļi futbolā: Lūkass Vapne un Krists Putāns aizvada treniņu pie Ģirta Mihelsona.
Vai atceries savus pirmos treniņu biedrus?
No 2003. gadā dzimušajiem atceros Kristu Putānu, pēc tam telpās pievienojās arī Niklāvs Treimanis un Nelle Treimane. Pašā sākumā vairāk atceros 2001. gadā dzimušos, ar viņiem trenējos. Tur bija Saņa [Aleksandrs Kartišovs – šobrīd Čehijas 3. līga], Raimis [Raimonds Krollis – šobrīd Valmiera FC], atceros arī Matīsu Šaraku, Klāvu Anspuku. Sāku ar šiem džekiem.
Bērnībā bija arī citas aizraušanās, vai futbols tomēr ņēma virsroku it visur?
Īpaši citas aizraušanās nebija. Bērnībā bija viens pulciņš, kur mašīnu modeļus veidoja – tas man patika (domā). Jā, inline [skrituļslidas], kā traks lēkāju pa rampām. Bet tad sapratu, ka tas ir bīstami un var gūt traumas. Kopumā tomēr futbols, jau kopš bērnības dienām zināju, ka tas būs futbols.
Vienā no intervijām minēji tīņa vecumu, kad biji tuvu lai pārietu uz hokeju. Vai ir bijušas arī citas reizes, kad esi svārstījies par citu iespējamo ceļu? Kad saprati, ka varētu kļūt par profesionāli?
Nē, tā bija tāda vienīgā. Arī toreiz tētis teica, ka lai pagaidu divas nedēļas un tad par to runāsim vēlreiz. Tā arī paliku (smaida). To, ka gribu kļūt par profesionāli, to zināju bērnībā un gāju uz to.
Esi izgājis visai FS Metta akadēmijas sistēmai un trenējies pie dažādiem treneriem. Kā, Tavuprāt, tieši treneru dažādība ir palīdzējusi Tev pilnveidoties?
Tam ir liela nozīme. Gribētos izcelt treneru Ivara Gaiļa un Vladimira Cīmaņa faktoru – viņiem bija prasības un varēja iedot iekšās. Šobrīd var just, kad nāk jaunie, ka viņi ir auguši daudz maigākos apstākļos, jo liekas, ka vairs nedrīkst ne uzkliegt, ne aizrādīt. Kādreiz tas bija citādi, un tas ir daudz devis. No akadēmijas treneriem noteikti esmu ieguvis rūdījumu.
Vairāki akadēmijas audzēkņi ir minējuši akadēmijas rīta treniņu nozīmi futbola prasmju attīstībā. Kā pēc savas pieredzes vērtē rīta treniņu ietekmi?
Noteikti rīta treniņi ir devuši. Arī laika plānošanas ziņā. Tā ir laba sajūta, kad zini, ka citi guļ vai sēž skolā, bet tu papildus trenējies. Individuālais darbs ir svarīgs. Pats no rīta noteikti nebūtu individuāli trenējies (smejas). Man agrāk vispār nepatika celties agri. Šobrīd agri dodos gulēt un agri ceļos. Varbūt tas tieši rīta treniņu dēļ (smejas). Turpinu veikt arī individuālo darbu. Komandas treniņos uzsvars ir uz komandu, ir vairākas pauzes, skaidrošanas. Individuālais treniņš ir tev, tu dari visu, kas ir ieplānots, bez pauzēm. Pēdējā laikā tie ir GYM [trenažieru zāle] treniņi. Pirmssezonā gājām kopā ar Raimondu Krolli.
Jauniešu vecumā esi trenējies gan pie Andreja Gluščuka, gan Viktora Mazura. Vai iepriekšējā sadarbība dod priekšrocību sastrādāties arī profesionālā līmenī?
Protams, tas ir būtiski. Piemēram, Viktoru atceros no laika, kad bijām pavisam maziņi, kā arī pēdējā gadā akadēmijā. U16 vecumā mums tieši izdevās veiksmīgs “Gothia Cup” turnīrs. Tā ir priekšrocība, ka pazīsti treneri – zini trenera prasības, raksturu un ir vieglāk sastrādāties.
(augšējā bilde) 2012. gads: komanda izcīna 2. vietu Latvijas Jaunatnes čempionātā.
(apakšējā bilde) 2017. gads: 2003. gadā dzimušo komanda uzvar “Riga City Cup” pašreizējā Meistarkomandas galvenā trenera Andreja Gluščuka vadībā.
Daudzi no šīs komandas joprojām turpina futbolista karjeru:
– Puzirevskis un Vapne ir nostiprinājušies Meistarkomandas sastāvā
– Treimanis, Zants, Vasiļevskis, Rēķis, Hons un Vilnis šobrīd jaunajai sezonai gatavojas ar galveno komandu
– Kristupas Kersys šobrīd pārstāv Vācijas kluba “Werder Bremen” akadēmiju
– Bušmeisters un Čiņajevs pārstāv 1. līgas klubu “Skanstes SK”
– Krists Putāns studē ASV, kur pārstāv augstskolas komandu
– Klāvs Spalva pārstāv 2. līgas klubu “Aliance”
Pieminēji “Gothia Cup”. Jūsu gada gājumam bija daudz starptautisko spēļu. Varbūt nosauc nozīmīgākos turnīrus un ieguvumus no tiem.
Paturpinot par “Gothia Cup” – žēl, ka neizdevās uzvarēt. “MIC Cup” Spānijā tikām līdz ¼ fināla spēlei pret Valencia CF. Spilgti atmiņā palicis arī “Ateitis Cup” U13 vecumā – tur spēlējām pret Juventus FC un Liverpool FC. Kāda motivācija pēc tam Latvijā? Skaidrs, ka pēc tam tev ir sajūta, ka Latvijā visiem ir jāiet pāri. Pēc starptautiskajām spēlēm Latvijas čempionātā izliec papildus mērķus, ne tikai uzvarēt, bet, piemēram, iesist trīs vārtus. Svarīgas bija arī Zviedrijas tūres. Interesanti, ka vienreiz bijām arī Djurgarden IF spēli skatīties, bet tikko pats spēlēju šajā stadionā. “Kazachenok Cup” kopā ar 2002. gadiem palikām 2. vietā, iesitu arī pret PSG. Vēl bija viens interesants turnīrs telpu futbolā, tur bija Tottenham Hotspur, Borussia. Starptautiskās spēles bija daudz un deva savu rūdījumu.
2019. gads: 2003. gadu komanda izcīnīja sudraba medaļas starptautiskajā Elites turnīrā “Gothia Cup”.
Šobrīd arī arvien vairāk komandā parādās Tavi komandas biedri 2003. gadā dzimušo komandā. Kas, Tavuprāt, ietekmējis to, ka vairāki futbolisti ir aizklauvējušies līdz Meistarkomandas durvīm?
Noteikti treneru nopelns. Treneru prasības un dotais rūdījums. Arī tas, ka mums nebija viena spilgta līdera. Ik pēc 3 mēnešiem bija cits līderis (smejas). Tad vienam aiziet, pēc laika cits ir nereāls. Noteikti arī iekšējā konkurence deva savu. Kā kolektīvs bijām draugi arī ārpus laukuma. Reizēm kāds uz laiku likās dīvains, bet tas pusaudžu vecumā normāli (smejas).
Par pusaudžu vecumu paturpinot. Pāreja no jauniešu uz pieaugušo futbolu. Ko pirmo pamanīji?
Vispirms jau tad, kad pārcēlos uz U18 komandu, likās, ka ir pagrūti. Taču dublieros sāku labi, jau pirmajā spēlē, ja nemaldos iesitu golu. Pēc tam jau izgāju Virslīgā. Laikam jau starpība ir ātrumā. Arī pārliecībā. Ja dublieros var būt kāds, kam futbols nav pirmajā vietā un paralēli spēlē basketbolu, tad Virslīgā cilvēki par spēlēšanu saņem naudu. Tā ir cita motivācija un attieksme. Starp citu, atceros debijas 5 minūtes pret Spartaks Jūrmala. Tās laikam bija grūtākās manā dzīvē (smejas). Pat nezinu, kāpēc, laikam saistīts arī ar emocijām, kas tobrīd bija sakrājušās.
Debija noteikti paliek atmiņā, kādus vēl spilgtus momentus vari izcelt?
Rezultatīva piespēle Raimondam [Krollim] pret FK Tukums 2000/TSS – pirmais punkts. Pagājušās sezonas neizšķirti Hanzā. Pirmie vārti pret Valmiera FC. Arī atvestie vārti pret FK Liepāja pēdējā minūtē. Noteikti arī gols Skonto stadionā pret Riga FC, jau sāku atzīmēt, bet tad atcēla (smejas).
Aizvadītajās sezonās esi spēlējis gan zem uzbrucēja, kā otrais uzbrucējs, kā arī balsta zonā. Kuru pats uzskati par savu pozīciju?
Starp uzbrūkošo pussargu un balsta pussargu. Nr. 8 – Pogba pozīcija. Var atvērties un saņemt bumbu zemāk, nospēlēt arī uz priekšu.
2020. gada sezonā debitēji Virslīgā, 2021. gada sezonā jau biji viens no komandas līderiem. Tavas domas – Lūkass 2020. gadā un Lūkass 2021. gadā, kas ir mainījies?
Jau paredzēju, ka šāds jautājums būs, bet tā arī līdz galam atbildi neizdomāju (smejas). Grūti pateikt. Iepriekš vienā no intervijām teicu, ka sākumā nācu laukumā ar domu neklūdīties, šobrīd ar domu sasniegt rezultātu. Tas bija pārliecības jautājums. Manuprāt, tas tieši atšķir lielos spēlētājus no parastajiem, viņi ir daudz pārliecinātāki par sevi.
Pieskarsimies sezonas individuālajiem rādītājiem – 7 gūtie vārti, 7 rezultatīvas piespēles. Kas aizvadītajā sezonā deva grūdienu un ļāva kļūt rezultatīvākam?
Muritala aizgāja. Kamēr bija Muritala, sakrāju mazāk punktus, viņš iepriekš spēlēja ļoti individuāli, ar viņu bija grūtāk sakrāt. Šobrīd sācis dot piespēles, par to vispār brīnos (smejas). Viņš aizgāja un uzlabojās rezultativitāte.
Varbūt tas arī saistīts ar vēlmi uzņemties līdera lomu uzbrukumā?
Jā. Sapratu, ka kadam tā loma ir jāuzņemās. Sapratu, kurš cits, ja ne pats. Visiem parasti patīk skatīties uz citiem, kurš tad uzņemsies, es sapratu, ka tas jāizdara man.
Līderība arī nozīmē atbildību pret komandu un komandas biedriem. Kāds esi ārpus laukuma? Vai mēdz arī izvirzīt prasības un izteikt kritiku?
Noteikti varu laukumā pateikt kaut ko skarbāku (smaida), bet ģērbtuvē esmu mierīgs un vairāk esmu ar sevi, daudz klausos mūziku. Arī starplaikā īpaši nerunāju. Bet treniņos un spēlēs mierīgi varu uzpihāt [aizrādīt].
Vai tas, ka visi viens otru labi pazīstiet, netraucē kādreiz pateikt kaut ko skarbāku?
Tieši otrādi, mēs esam pieraduši viens no otra prasīt. Tāpēc ir vieglāk, un neviens to neņem kā apvainojumu.
Pēdējās sezonas FK Metta ir Eiropas augstāko līgu gados jaunākais sastāvs. Kādus pozitīvos aspektus Tu vari izcelt, ja raugāmies no jauno spēlētāju perspektīvas?
Iespēja uzņemties līderību. Kā jaunais spēlētājs citās komandās sēdētu uz beņķa, šeit ir iespēja spēlēt. Ja labi trenējies un sevi pierādi – tiksi spēlēt un iespējas būs. Tas ir arī konkurences jautājums – it kā komandā esiet draugi, bet tev viņš ir jāizkonkurē par vietu sastāvā. Laukumā draugu nav.
Atgriežoties par aizvadīto sezonu, nevarētu teikt, ka tā izdevās, bija arī ilgs posms bez iegūtajiem punktiem. Kas, Tavuprāt, pietrūka?
Neteiktu, ka spēlējām slikti. Noteikti pietrūka gūto vārtu. Ja komandā būtu četri spēlētāji ar 7 vārtiem, tad būtu pavisam citādi. Jānim [Grīnbergam] un Kristeram [Lūsiņam] nekrita, taču iespējas bija. Katram būtu pa 5 vārtiem un būtu cita situācija uz tablo. Arī svarīgās spēlēs neguvām punktus, pret BFC Daugavpils izcīnījām tikai vienu neizšķirtu. Tāpēc viņi cīnījās par 5. vietu, mēs bijām tur, kur bijām. Aizvadītajā sezonā arī grūti pēc neveiksmēm atgūt pārliecību – katru nedēļu pretī nāk līderi un grūtāk atgriezties pie uzvarām.
Gada nogalē tiki atzīts par “FK Metta gada futbolistu”. Pats esi bijis neskaitāmos METTA noslēguma pasākumos, redzējis, kā atzinību saņem citi futbolisti: ko Tev nozīmē šāds gods?
Tas, protams, ir liels gods. Savā laikā saņēmu gada balvu arī savā vecuma grupā. Patīk tas, ka tas bija mērķis, ko biju izvirzījis, un ir prieks, ka izdevās to sasniegt. Tas tomēr ir rādītājs, ka klubā esi labākais no 800 futbolistiem. Tas varēja būt jebkurš cits, bet tu pierādi sevi kā šī brīža labāko.
Šāda atzinība nozīmē arī piemēru akadēmijas futbolistiem. Kuras ir tās labās īpašības, kuras izceltu un ko novēlētu akadēmijas spēlētājiem?
Lieki par neko neuztraucos. Mani nesatrauc sīkumi, un visu ņemu mierīgi. Gan jau kaut kur varu būt kā piemērs (domā). Ar darbu. Es varu darīt daudz. To arī ieteiktu jebkuram jaunajam futbolistam. Un, ja pagaidām to nevar, tad tā ir lieta, ko var arī uztrenēt.
2011. gada sezona: Lūkass Vapne pilda spēlētāja pavadoņa funkcijas, uz laukuma izvedot savu tēti Marselu Vapni, kurš šajā sezonā aizvadīja 100. spēli kluba rindās (augšējā bilde).
Interesanti, ka Tavs tētis Marsels arī ir izpelnījies šādu godu. Cik nozīmīgi tas ir Jūsu ģimenei?
Mamma un draudzene bija ļoti priecīga. Tētis varbūt īpaši to neuzsvēra, bet noteikti iekšēji arī priecājās. Tā kā viņš arī ir bijis gada futbolists, tad teicu, ka tagad esmu sasniedzis viņa līmeni, tālāk tikai uz augšu (smejas). Tas, protams, arī ģimenei ir gods, ka savā ziņā kā ģimene ieejam kluba vēsturē.
Papildinot iepriekšējo jautājumu: kāda loma Tavā attīstībā bijusi ģimenes atbalstam?
Ģimene vienmēr ir atbalstījusi, nākuši uz spēlēm. Arī šobrīd tētis ar draudzeni kā traki brauc uz spēlēm gan Igaunijā, gan Lietuvā. Tētis pat uz Zviedriju bija līdzi skatīties. Māsa varbūt mazāk, bet viņai savi treniņi.
Ģimenei tuvi ir arī hokejisti – Kaspars Saulietis un Kaspars Daugaviņš. Vai arī no viņu kā profesionālu sportistu puses seko kāds padoms?
Strādā. Strādā. To viņi vienmēr teikuši. Un lai neaizmirstu par viņiem (smejas). Kad izdodas kaut ko sasniegt, lai neaizmirst savus onkuļus.
Individuālie veikumi futbolā radījuši arī vairāk uzmanības. Daudz vairāk interviju, uzmanības, ažiotāžas. Kā tiec ar to galā?
Tik daudz jau nebija – 2 vai 3 (smaida). Galvenais, ka omei patika (smejas). Kopumā to uzņemu mierīgi, un mani tas īpaši neietekmē. Kā jau teicu, par neko lieki neuztraucos, tāpēc mani tas neiespaido.
Zaļi-baltais esi kopš pirmās dienas. Ko Tev nozīmē METTA?
Vienmēr esmu bijis patriotiski noskaņots. Jau kopš bērnības gāju uz spēlēm, kluba pasākumiem. Tā ir cieņa pret klubu, ikvienu kluba cilvēku, respekts pret emblēmu, kuru nēsā.
Gadu garumā esi pieredzējis METTAs Ultras gan tēva spēlēs, gan šobrīd jau spēlējot pašam. Kādas ir Tavas attiecības ar Mettas faniem?
Labas attiecības. Aptuveni 90% no faniem zinu, citreiz kādu uz ielas satiekoties, sasveicinājiem, parunājam. Kādreiz kāds atbild uz Instagram Story ar reakcijām, tad nedaudz pačatojam. Tas ir labi, ka mums ir šādi līdzjutēji.
Savās futbola gaitās esi iepazinis vairākus draugus. Ar kuriem komandas biedriem Tev ir labākā saikne, tuvākās attiecības laukumā un ārpus tā?
Daudz laika pavadu ar Jegoru [Novikovu], dzīvojam kopā. Protams, mēs nedzīvojam kopā, bet daudz pavadām laiku kopā (smejas). Pazīstu Jegu vēl pirms viņš pievienojās FS Metta, jau no izlases laikiem. Tā mēs visur esam kopā. Komandā abi esam vairāk kopā pie veterāniem. Esam četratā – es, Jegors, Jānis [Grīnbergs] un Gļebs [Kļuškins]. Ārpus laukuma mazāk – Gļebs ir vecāks, viņam ir sava dzīve (smaida). Protams, ka arī tuvas attiecības ir ar visiem 2003. gadā dzimušajiem, šobrīd esam atkal vienā komandā. Arī aizvadītās sezonas gājām viens uz otra spēlēm un pavadījām laiku kopā.
Varbūt ir kāda spilgta atmiņa no nometņu, turnīru laikiem?
Nometnēs ļoti patika spēle “Karogs”, atceros, cik interesanti bija Valmierā. Arī “Ķēdes kauss”, tikai laikam nekad neuzvarēju, vienmēr paliku otrais (smaida).
Ko Tev kopumā ir devis futbols?
Daudz (domā). Draugus, disciplīnu, attieksmi, raksturu. Patiesībā laikam visu, kas es šobrīd esmu, ir veidojis tieši futbols.
Pieskarsimies izlasēm – nedaudz pietrūka gan U17, gan U19 izlasē, lai iekļūtu Elites kārtā. Jautājums vairāk par Latvijas U19 izlasi, kā kopumā vērtē kvalifikācijas ciklu?
Neteiktu, ka bijām ar kaut ko sliktāki par pārējām izlasēm. Par Rumāniju bijām pat labāki, varbūt Turcija bija nedaudz spēcīgāki. Abos ciklos [gan U17, gan U19] pietrūka līdera, kurš var iesist vairāk kā vienus vārtus. Neviens spēlētājs nevienā no cikliem neiesita kaut divus, un tas pietrūka, ka komandā ir spēlētājs, kurš var paņemt un vienā spēlē gūt vairākus vārtus.
Nākamais solis izlašu hierarhijā ir U21 izlase, tomēr ir futbolisti, kam izdodas izlaist šo posmu un nonākt nacionālajā izlasē. Tavs šīs sezonas mērķis?
Protams, mans mērķis ir spēlēt Latvijas nacionālajā izlasē. Bet nav svarīgi – tikt uzreiz vai caur U21 izlasi. Ja labi nospēlē tur, tad vari nonākt nacionālajā izlasē.
Varbūt pastāsti, ko Tev nozīmē pārstāvēt Latvijas valstsvienību?
Tās ir pavisam citas sajūtas. To pat ir grūti aprakstīt, to var sajust tikai, kad uzvelc izlases formu. Kad uzvelc Latvijas kreklu, ir sajūta, ka esi cits cilvēks. Spēlēt izlasē, tas ir gods un atbildība.
Ikdienā, lai visu apvienotu, brīvais laiks noteikti ir limitēts. Vidusskolā ej 12. klasē, kā ar sekmēm?
Iepriekšējie jautājumi patika labāk (smejas). Iet labi, tieku galā ar visu, kaut kur palīdz arī draudzene (smaida).
Esi izvēlējies mācības tālmācībā. Kā tas palīdz visu apvienot?
Protams, ka tālmācībā ir vieglāk apvienot. Iepriekš treniņu dēļ daudz negāju uz skolu, bija problēmas. Tālmācību uzsāku, kad bija pirmais gads pie Virslīgas komanda, un ar manu režīmu būtu grūtāk pavilkt. Piemēram, tagad neviens neuzdod jautājumus, kad – kur biji. Pēc nokavētā skolā būtu jāiet uz konsultācijām. Tādā ziņā tagad ir vieglāk plānot pašam, kad izpildīsi. Arī, ja jārisina problēmas, tad ir vieglāk to atrisināt.
Ja būtu jāizvēlas karjera ārpus futbola – kas Tevi vairāk uzrunā?
Grūti pateikt. Katrā jomā ir daudz jāmācās, lai būtu profesionālis. Tāpēc drīzāk skatos uz trenera karjeru, jo tas interesē, kaut kāda izpratne jau it. Futbols ir joma, kuru pārzini un kurā jūties labi, tāpēc tā varētu būt loģiska izvēle.
Kuras citas nodarbes, aizraušanās ārpus futbola veido Tavu ikdienu?
Kādreiz bija Playstation spēlēšana, tagad kādu laiku neesmu spēlējis. Bet tā laiku pavadu mierīgi, aizeju kaut kur pastaigā ar draudzeni. Lai gan citreiz, kad sen neesam spēlējuši, ar Jegu [Jegoru Novikovu] varam pleisi trīs dienas pēc kārtas nospēlēt (smejas).
Nereti sportistiem patīk skatīties arī citas sporta pārraides NHL, NBA, tenisu. Kā ir ar Tevi?
Man patīk hokejs, Basketbolu vienkārši nevaru paskatīties. Jāsaka, ka teniss ir interesants, ja spēlē labi spēlētāji. Golfu skatīties neskatos, bet vasarā uzspēlēju. Varbūt nākotnē tā būs nodarbe, ar kuru atslēgties no futbola (smaida).
Varbūt arī mēdz kādreiz arī uzspēlēt kādu citu sporta veidu?
Kā jau minēju – golfs, arī ping-pongs [galda teniss]. Hokejs? Patiesībā nekad neesmu spēlējis. Varbūt pavisam maziņš uz dīķa un bez slidām kopā ar Kasparu Daugaviņu..
Kuram klubam Eiropas futbolā seko līdzi?
Vienīgajam Mančesteras klubam – Manchester United (smaida).
Un spēlētājam?
Ronaldo, Pogba. Patiesībā daudziem. Patīk Pogba un viņam sekoju līdzi, tikai šobrīd viņš spēlē mazāk. Arī Bruno Fernandes, bet man nepatīk, ka viņš daudz zaudē bumbas. Bet tā var redzēt, ka viņš ir augsta līmeņa spēlētājs.
Noslēgumā – ko sagaidi no gaidāmās sezonas?
Sagaidu, ka labo sniegumu izdosies pārvērst rezultātā. Beidzot jāsasniedz tas mērķis – 5. vieta. Bet nē, vispār jāliek mērķis Top 4, lai tiktu Eirokausos.
