Intervija ar Adamu Abdullahi un Abraham Ashrifie par aizvadīto posmu Aspire Academy

Miks Vilkaplāters
Ievietots 13.07.17.

Piedāvājam interviju ar FK Metta/Latvijas Universitāte spēlētājiem Abraham Ashrifie un Adamu Abdullahi.

Pirms gaidāmās spēles ar FK Liepāja/Mogo aprunājāmies ar 1994.gadā dzimušo FK Metta/LU nigēriešu uzbrucēju Adamu Abdullahi (attēlā: pirmais no labās) un 1995.gadā dzimušo ganiešu aizsargu Abraham Ashrifie (attēlā: pirmais no kreisās), kuri savulaik savas futbola prasmes apguvuši slavenajā Aspire Academy Katarā. Sarunas gaitā aprunājāmies par nokļūšanu akadēmijā, dzīves apstākļiem Katarā, akadēmijas nozīmi un citiem jautājumiem par šo karjeras posmu.

Cik gadu vecumā un kur tieši uzsākāt savas gaitas futbolā?

Adamu: Ar futbolu sāku nodarboties 12 gadu vecumā, kad Nigērijā spēlēju vietējā skolas komandā.

Abraham: Arī es 12 gados pārstāvēju vietejo komandu Ganā, kur arī uzsāku savas futbolista gaitas.

Abi nonācāt slavenajā Aspire akadēmijā, cik gadu vecumā tas notika?

Adamu: Tobrīd biju 13 gadus vecs.

Abraham: Arī man tobrīd bija trīspadsmit.

Pastāstiet, kā Jūs nonācāt Aspire Academy, kā radās tāda iespēja!

Adamu: 2007.gadā Aspire akadēmija devās uz Nigēriju pārbaudīt 800 spēlētājus no visas valsts, pēc kā 50 spēlētāji devās uz galvaspilsētu uz vienas nedēļas testiem, pēc kuriem izvēlējās tikai 3 spēlētājus. Tāda pati sistēma bija Kenijā, DĀR, Marokā – kopā 7 Āfrikas valstīs. Novembrī devos uz Kataru, kur bijām 45 jaunie puiši. Viņi izvēlējās vairākus spēlētājus, kas palika akadēmijā, un es biju viens no tiem.

Abraham: Ar mani bija līdzīgi. Spēlēju Ganā vietējā komandā, līdz 13 gadu vecumā Aspire veica selekciju Ganā. Tā nu trīspadsmit gados nonācu Katarā, kur biju viens no ganiešiem, kas iekļuva Aspire akadēmijā.

Cik gadus pavadījāt akadēmijā?

Adamu: Piecus gadus – līdz 18 gadu vecumam, kad noslēdzu profesionālo līgumu ar Beļģijas klubu KAS Eupen.

Abraham: Aspire Academy pavadīju 3 gadus.

Ņemot vērā, cik nelielā vecumā nācās mainīt vidi un dzīvesvietu, vai nebija grūti pamest dzimteni, ģimeni, draugus?

Adamu: Smagi nebija, taču nedaudz grūtības tas radīja. Saprotiet, dzīve Nigērijā nav tik vienkārša lielās populācijas dēļ, kamēr Aspire tu vari saņemt visu, ko tu vēlies, jo spēlētājiem ir radīti tādi apstākļi, ka viss ir uz vietas. Lieliski apstākļi treniņiem un dzīvošanai. Tāpat arī katrs saņēma naudu, lai varētu nopirkt, ko vēlies. Un katru gadu mana ģimene mani apciemoja. Redzēja, kā un kur es dzīvoju, kā arī varēju finansiāli atbalstīt ģimeni un katru gadu iedot ģimenei nedaudz naudas. Es spēlēju un palīdzēju savai ģimenei, un tā tas ir arī šobrīd.

Abraham: Tiešām pozitīvi bija tas, ka katru gadu ģimene brauca mani apciemot un varēju viņus satikt, parādīt apstākļus, kādos dzīvoju. Tie bija ļoti patīkami brīži, kad vecāki ieradās. Viņi bija priecīgi redzēt, kur esmu nonācis un vēlēja man to labāko. Ģimene priecājās, ka man ir dota tāda iespēja.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par treniņprocesu akadēmijā, par treniņu apstākļiem!

Adamu: Aspire akadēmija ir labākā pasaulē! Tie ir cilvēki, kas ar visu sirdi atbalsta futbolu. Tur nav vienkārši sporta treneri, Aspire ir speciālisti no futbola lielvalstīm, arī Brazīlijas un Spānijas, darbā iesaistās arī cilvēki no FC Barcelona. Visi ir augsta līmeņa speciālisti, viss notiek TOP līmenī. Treniņprocess bija lielisks, pārdomāts un profesionāls. Viss bija līmenī. Viens no treneriem, ar kuru bieži strādājām, bija Tintin Marquez [šobrīd Beļģijas Jupiler līgas komandas Sint-Truiden galvenais treneris], savulaik spāņu RCD Espanyol galvenais treneris, ar kuru vēlāk sastrādājos arī KAS Eupen.

Abraham: Treniņi bija ļoti labas kvalitātes. Piebildīšu, ka arī, ja tev ir neliels savainojums, ārsti vienmēr sazinās ar treneriem, tiek nozīmēti fizioterapeiti, masieri – viss nepieciešamais, lai varētu atgriezties treniņos pilnā gatavībā. Kā jau Adamu teica: viss bija augstā līmenī – gan treniņprocess, gan medicīna, gan atjaunošanās procedūras. Arī sporta bāze. Akadēmijā tika darīts viss, lai puiši būtu laimīgi un varētu attīstīties.

Cik noprotu, Aspire piedāvā milzīgu sporta un mācību bāze ar vairākiem treniņu laukumiem un citām nozīmīgām būvēm, kā vērtējat infrastruktūru?

Adamu: Ārā vien bija 11 laukumi, iekšā bāzē atrodas kopmītnes, kurās visi mitinājāmies. Ārpusē ir arī galvenais “Khalifa” stadions [kurš šobrīd ir renovēts un kurā notiks 2022.gada Pasaules čempionāta spēles].

Abraham: Jā, tik tiešām tur bija viss sportam nepieciešamais, ne tikai futbolam. Akadēmijā, neskaitot futbolistus, trenējas arī citu sporta veidu talantīgie atlēti.

Aspire akadēmija bieži aizvada spēles pret grandiem, TOP Eiropas akadēmijām. Kādas ir tās skaļākās komandas, ar kurām Jums izdevies uzspēlēt?

Adamu: Aspire ir akadēmija, kas visu laiku ceļo. Bija ļoti daudz turnīru Eiropā, kaut tas pats MIC turnīrs katru gadu [šogad šajā turnīrā piedalījās arī FS Metta U-12 komanda]. Spēlējām pret visām lielajām komandām – Real Madrid, Barcelona, Espanyol, Valencia, Bayern, Tottenham. Pirms es aizgāju no akadēmijas, mēs uzvarējām Bayern vienaudžu galveno komandu. Kopumā tā bija lieliska pieredze un iespēja spēlēt pret TOP komandām.

Abraham: Atceros, ka spēlējām pret vairākām vācu komandām – jau pieminēto Bayern, arī pret Leverkūzenes Bayer. Arī ārpus turnīriem mums tika organizētas draudzības spēles, kurās tās pašas spāņu komandas, kā Barcelona un Espanyol, brauca pie mums spēlēt. Arī Kataras, Ganas, Nigērijas un Kamerūnas jauniešu izlases pret mums aizvadīja pārbaudes spēles.

Paralēli futbolam Aspire akadēmija piedāvā arī izglītību, kā tas bija, ko varat pakomentēt?

Adamu: Mums vienmēr bija jāapmeklē skola. Vienmēr pēc treniņiem bija jāvelta laiks mācībām un jāiet uz nodarbībam. Katru dienu. Akadēmijā ir gan sākumskola, gan pamatskola un vidusskola. Izglītība ir ļoti svarīga, taču tur tas ir nedaudz sarežģītāk. Nonākot akadēmijā tu vari tur nebūt uz ilgu laiku. Var nākties pamest to, reizē mācības nemaz nepabeidzot. Izglītībai tur viss bija nodrošināts, arī pirms uzņemšanas pārbaudīja intelekta spējas. Pats biju tuvu vidusskolas beigšanai, tomēr man bija jādodas uz Beļģiju. Liels pluss ir tas, ka akadēmijā mums mācīja valodas – spāņu, arābu, franču. Un tas ir bijis ļoti noderīgi. Arī šobrīd nedaudz runāju franču un spāņu valodās.

Abraham: Varu tikai piekrist. Pats vienā brīdī guvu savainojumu, tāpēc kādu laiku nevarēju doties uz skolu, jo vajadzēja apmeklēt fizioterapeitu, doties uz slimnīcu veikt visādas procedūras. Bet kopumā arī mācības tur bija labā līmenī un izglītība ir svarīga.

Pastāstiet, cik nozīmīgi Jums kā futbolistiem savā attīstībā bijuši šie pavadītie gadi akadēmijā!

Adamu: Šo posmu akadēmijā vērtēju ļoti pozitīvi, un tas ir bijis ļoti nozīmīgs. Jo, trenējoties vienkārši kādā vietējā komandā, tu nāc uz treniņiem un dodies prom. Esot akadēmijā, tu apgūsti pareizās lietas. Tu apgūsti futbola prasmes. Un viss notiek nopietni un pārdomāti. Ja tu spēle vietējā komandā – tas ir vienkārši prieka pēc. Ja esi noguris vai apnīk – tu vari aiziet. Bet akadēmijā tu seko norādījumiem, plānam, kuru tev ir jāievēro, lai kļūtu par profesionālu futbolistu. Tu tiec sagatavots pilnībā – taktiski, tehniski, fiziski un psiholoģiski. Kā pusaudzim tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc tagad, kad jāapgūst jaunas futbola prasmes, tev ir vieglāk augt un attīstīties, jo ir ielikti spēcīgi pamati.

Abraham: Tas tiešām ir bijis ļoti nozīmīgs posms. Svarīgi, ka tu visu laiku vari trenēties un attīstīties. Katru dienu ir treniņi un pēc treniņiem tu vari palikt un darboties individuāli, ja, piemēram, jāuzlabo sitiens. Tāpat īpaši tika pievērsta nozīme niansēm – apguvām spēli ar abām kājām, ja ar vienu bija daudz neprecizitātes, tad pie tā īpaši strādāja Šobrīd visādas nianses var labi redzēt. Var redzēt, ka darbs akadēmijā atmaksājas un ir ielikti spēcīgi pamati.

Daudziem futbolistiem karjerā svarīgs ir ģimenes atbalsts. Cik liela nozīme attīstībā ir Jūsu ģimenei?

Adamu: Sākumā bija grūti. Manam tēvam patika futbols, viņš centās mani nodrošināt ar visu futbolam nepieciešamo, taču manai mātei futbols nepatika. Kad tēvs gāja bojā, man vajadzēja pārtraukt spēlēt. Pat, kad radās iespēja nonākt Aspire akadēmijā, viņa negribēja mani laist prom. Taču apzinājās, ka viņai ir jāļauj man doties prom un tam piekrita. Un tad jau, kad viņa brauca mani apciemot viņa saprata, ko man nozīmē futbols, ko man tas ir devis un ka tas man palīdz sasniegt labāku dzīvi. Pēc tā no šī sloga atbrīvojos. Šobrīd viss ir kārtībā un ģimene mani atbalsta.

Abraham: Āfrikā tā ir ierasta pieredze, kad ģimenē it īpaši mammas neatbalsta bērnu vēlmi kļūt par futbolistu, jo tas tiek uzskatīts par ļoti grūti sasniedzamu mērķi. Viņi vēlas, lai mēs ejam skolā. Mans tēvs savulaik Ganā bija futbolists, varbūt tāpēc mammai tāda iecere sākotnēji nepatika. Tēvs mani atbalstīja un vienmēr palīdzēja, līdz varēju nonākt Aspire akadēmijā.

Vai Jūs jau kopš bērnības sapņojāt par profesionāla futbolista karjeru?

Adamu: Jā, jau kopš pašas bērnības. Pat tad, kad vēl biju Nigērijā skolas solā, es vienmēr sapņoju spēlēt futbolu profesionālā līmenī. Es tobrīd atbalstīju Mančesteras United – vienmēr skatījos viņu spēles un Ronaldo spēlējam, un pats gribēju būt profesionālis. Jebkurā komandā, jebkurā līgā – bet spēlet profesionāli. Bet mana mamma un treneri teica, ka Āfrikā tas ir ļoti grūti sasniedzams mērķis tādiem puišiem kā mums. Es centos no visas sirds un darīju visu labāko. Pēc tā nāca Aspire, un es jutos kā veiksminieks.

Abraham: Jā, es sapņoju kļūt par futbolistu vēl bērnībā, kamēr biju Ganā. Viss, ko atceros – sevi ārā, spēlējot futbolu. Kad nonācu Aspire, atceros, ka visu laiku prātā bija tikai treniņi un treniņi, trenera norāžu uzklausīšana un domas, kā kļūt labākam. Darīju visu, lai varētu sasniegt līmeni un kļūt par profesionālu futbolistu.

Akadēmijā ir ļoti daudz futbolistu un citu sportistu, vai arī šobrīd saglabājat kontaktus ar citiem tā laika biedriem?

Adamu: Jā, protams, mēs tur visi kļuvām par labiem draugiem, bijām kopā veselus 5 gadus. Arī istabās negulējām pa vienam – tas Aspire nav atļauts. Man ir pāris ļoti labi draugi, ar kuriem saglabājušies labi kontakti arī ārpus laukuma. Mēs visu izbaudījām un izdzīvojām kopā, arī uz Eupen devāmies kopā. Tāpēc tās saites palikušas tik spēcīgas.