FS Metta sezonas noslēguma pasākumā atzinību “Gada ģimene 2017” izpelnījusies Polku ģimene.
FS Metta sezonas noslēguma pasākumā, apbalvojums nominācijā Gada ģimene tika pasniegts jau piekto reizi. Līdz šim šo titulu bija izpelnījušies Juhnu, Murānu, Grencmaņu, Štrausu, Poriešu, Karsu, Kraģu un Uldriķu ģimenes, bet šajā reizē par cītīgāko un aktīvāko tika atzīta Polku ģimene (Raivis, Lana, Līva, Aivis, Mikus). Tāpat kā iepriekše’jos gadus arī šoreiz piedāvājām tuvāk iepazīties ar Gada ģimeni.
Ko Jums nozīmē šāds gods būt Gada ģimenei? Vai šāds novērtējums bija pārsteigums?
Raivis Polka: Jā, pilnīgi noteikti tas mums bijs liels pārsteigums, un mēs bijām ļoti priecīgi par šādu atzinumu. Ņemot vērā, cik stipras un cik daudz FS Metta ir ģimenes, kuras ir pelnījušas būt par Gada ģimeni, tā kā milzīgs paldies FS Metta par šādu novērtējumu.
Kā sākās Jūsu aizraušanās ar futbolu un kurš bija tas, kurš ievilka ģimeni šajā sportā? Varbūt tas tiek spēlēts jau paaudžu paaudzēs?
Lana Polka: Mana aizraušanās ar futbolu sākās jau bērnībā, jo manā ģimenē visi savā ziņā spēlēja, pat mamma un tētis, skolotāji būdami. Bērnībā visu laiku spēlējām, kad ar vīru iepazināmies, braucām arī uz laukiem, kur bieži mani brāļi savācās un, kā jau laukos, kopā padzenājām bumbu. Pati arī Robežsardzē spēlēju, šobrīd gan nē, kamēr dēliņš mazs.
Raivis Polka: Jau mazs būdams spēlēju futbolu – mums pie mājām bija sporta laukums, skola, un mēs caurām dienām skrējām un pavadījām laiku laukumā. Tur nāca arī lielie 2. līgas spēlētāji, tobrīd likās vauu – tie tik ir futbolisti, bet arī viņi ar mums uzspēlēja. Tāpat notika cīņas starp vidusskolu un profesionālo skolu. Tad arī sākās aizraušanās. Vēlāk, kad piedzima meitiņa, tad ilgi nesanāca uzspēlēt, bija studijas, mājas, darbs. Vēlāk nonācu amatieru komandā, arī šobrīd no spēlēšanas gūstu nenormālu prieku, nav pat īsti dzinulis pēc uzvaras, bet gan patīk šis process – no futbola gūstu prieku. Jau sen sapratu, ka gribu, lai bērni iesaistās futbolā. To vai pēc am viņi ar to grib nodarboties tālāk vai nē, to bērni var vēlāk izvēlēties paši. FS Metta bija latvisks, tradīciju pilns klubs, un mēs gribējām būt daļa no tā, uz klubu atnākot pirms 4-5 gadiem. Dēls aizgāja uz treniņiem, un meita arī to gribēja. Tā nonācām METTA, un šī aizraušanās auga pavisam strauji – arī sapratām, ka jāatbalsta klubs, ja aju bērni trenējas futbolā, un aizgājām uz faniem caur Raivi Bētu. Pēc tam ar faniem kopā uzspēlējām pret METTAs fāteriem un, protams, vēlāk pārgāju arī pie viņiem.
Līva jau vairākus gadus trenējas METTAs meiteņu komandā, kāda ir viņas pieredze kopumā?
Raivis Polka: Līvai ļoti patīk un ir milzīga interese. Nesen arī turnīrā Lietuvā viņa tika iecelta par komandas kapteini, kas bija milzīgs pagodinājums, liela atbildība, pati jau teica – jāatbalsta savas meitenes. Līva ir ļoti pozitīva, centīga, atbildība, arī skolā ir labas sekmes, ir pastāvīga. Viņa spēlē aizsardzībā, un man arī tā liekas īstā pozīcija – ir centība, atbildības sajūta, spēlē ar augumu un domāšana, kas ir svarīgi pārejot uz lielo laukumu.
Līva Polka: Mans mērķis, sapnis ir spēlēt Latvijas sieviešu futbola izlasē, bet, ja tas neizdosies, vēlos kļūt par futbola treneri!
Aivi, cik noprotu esi vārtsargs, kāpēc šāda pozīcija?
Aivis Polka: Sākumā biju uzbrucējs, bet, kad apmeklēju Meistarkomandas spēles, pamanīju, ka vārtsargam ir liela atbildība un lēnām arī sāka parādīties vēlme būt par vārtsargu. Tad es kļuvu par vārtsargu un eju vārtsargu treniņiem. Būt par vārtsargu ir mana sirdslieta, patīk arī tā glābēja loma, it īpaši penaltijos [pēcspēles soda sitienos – aut.].
Izskatās, ka mazākajam dēlam droši vien nav citu variantu, kā spēlēt futbolu!
Raivis Polka: Nav nekādu variantu! Kā smejās vieni mani paziņas, vienīgā izvēle, kas viņam tiks dota, būs pozīcija! (smejas)
Tētis ar meitu (Foto: Sportland Magazine)
Ar futbolu saskarties nākas daudz, tāpēc jājautā, cik lielu ikdienas daļu aizņem futbols?
Raivis Polka: Ļoti lielu! Nenormāli daudz laika paiet futbolā, paši spēlējam, abi vecākie bērni trenējas, atbalstam arī Meistarkomandu, sekojam līdzi futbolam pie TV ekrāniem – tā kā futbols mums ir dzīvesveids!
Noteikti bumba tiek spārdīta ne tikai treniņos, bet arī mājās, pagalmā. Visas vāzes vēl vietā?
Lana Polka: Spēlējam arī pagalmā, visi kopā savācāmies un dienu dienām spēlējam, pat, kad līst lietus. Esam saslimdinājuši arī pagalma bērnus – mums pie mājām ir pļava, sava veida vārti arī ir: varam vasarā pa 6 stundām spēlēt līdz tumsai. Bet tam pavelkas līdzi arī pieaugušie, ne tikai pagalma bērni. Tas arī rada kaimiņu vienoto sajūtu. Tētim mājās arī izdevies izsist stiklu. Atnākot mājās, tētis ar meitu stāv pretī un saka, ka izdarījuši blēņas. Lielo stiklu izsita, rādīja kā izdarīt piespēli ar sānu – kā sita, tā bumba atsitās pret sienu un izsita logu! (smejas)
Raivis Polka: Bumbu mums ir daudz, pilna māja. Regulāri dzīvoklī notiek cīņas mazā laukumiņā starp dēlu un meitu – kurš kuru. Šad tad dēls tagad iesaista arī mazo brāli.
Vai izdodas sekot līdzi arī futbolam, precīzāk, citvalstu čempionātiem pie TV ekrāniem?
Aivis Polka: Man vairāk patīk spēlēt futbolu, ne tik ļoti skatīties.
Lana Polka: Bet Aivis, kad ir kādi soda sitieni vai aizraujoši momenti, tad gan skrien skatīties! (smejas)
Raivis Polka: TV, tā ir vieta, kur tētis ir fanāts un galvenais – tik tiešām regulāri skatos futbolu!
Varbūt ir arī kāda ģimenes favorītkomanda, kurai īpaši sekojat pie TV ekrāniem?
Raivis Polka: Aivim patīk Bayern, tas gan varbūt Noiera dēļ (smejas). Man personīgi kādreiz patika Valencia, kas divas reizes ielauzās čempionu līgas finālā kā ne tā stipriākā komanda. Vienmēr patikušas komandas – tā saucamie underdogs, kuri varbūt nav turnīra favorīti, taču ik gadu cīnās līdz galam. Šobrīd patīk arī AC Milan, kuriem gan tagad tik spīdoši neiet. Puika bija Milan nometnē, tāpēc jāzina, kas tur notiek. (smejas)
Lana Polka: Man vairāk patīk viens spēlētājs – Messi. Bet varu sekot līdzi jebkurai futbola spēlei, it īpaši zīmīgām un aizraujošām. Līvai, tāpat kā man patīk konkrēts spēlētājs – Neimaŗs. Bet noteikta mīļākā kluba nav. Šogad patika bitītes [Dortmundes Borussia – aut.], saucu viņus par bitītēm.
Dažreiz no futbola ir arī jāatpūšas. Ar ko ģimene aizraujas bez futbola?
Raivis Polka: Futbols, mēs atpūšamies no futbola ar futbolu, nekā cita nav (smejas)! Bet, ja godīgi, tiešām mūsu dzīve ir ļoti pakārtota futbolam, bet, protams, brīvajā laikā svarīga ir atpūta kopā ar ģimeni, kopīgi izbraucieni, arī uz laukiem.
Jūs esat regulāri spēļu apmeklētāji, lieli Meistarkomandas atbalstītāji, vai šāda fanošana ir jau gandrīz kā ģimenes tradīcija?
Raivis Polka: Jā, tā principā ir ģimenes tradīcija, spēļu grafiks mums vienmēr ir zināms, vienmēr ieplānojām laiku, ka būsim. Varbūt sezonā ir viena vai divas mājas spēles, kuras objektīvu iemeslu dēļ sanāk izlaist. Bet tā mēs izbaudām procesu un reāli kopā ar komandu. Esam bijuši arī tālajos izbraukumos – Liepājā ir būts, Veentspilī ir būts, lai gan tālajos izbraukumos, protams, dodamies retāk. Braucām arī uz Olaini.
Kas ir tie vadmotīvi un iedvesma, kāpēc regulāri apmeklējat mājas spēles?
Raivis Polka: Tās ir emocijas, mēs nekoncentrējamies tikai uz gala rezultātu uz tablo, bet redzam tiešām pozitīvas lietas laukumā. Jāskatās ir uz to, ko komanda var izdarīt. Komanda ir ļoti jauna, ļoti spējīga un dara labas lietas laukumā. Komandas uzvaras tieām dod milzīgu prieku un gandarījumu. Smieklīgs fakts, ka mūsu līmenī visi ir kaut reizi mājas spēlēs laimējuši Pica LuLU konkursā (smejas). Protams, svarīga arī ir šī piederība METTAi, piederība klubam, kluba tradīcijām un Latvijai. Arī Latvijas karodziņš uz krūtīm ir ļoti nozīmīgs, cits to var uztvert kā sākumu, bet arī tā ir mūsu identitāte – tu apzinies – tu apzinies, ka esi latvietis un gribi būt daļa no latviska kluba.
Futbols varētu teikt, ka ir kļuvis par dzīvesveidu – ko Jums ir devis, ko Jūs gūstat no futbola?
Aivis Polka: Emocijas, milzīgu prieku – futbols ir mana sirdslieta. Tā kā tētim – futbols dod prieku! Nav svarīgākais vienmēr uzvarēt, bet gan gūt prieku no tā, ko tu dari!
Raivis Polka: Droši vien mācību, ka nekad nedrīkst padoties, neskatoties uz to, kāds ir rezultāts, kā dzīvē, tā arī laukumā. Futbols palīdz veselībai: “Veselā miesā, vesels gars!” Sports palīdz ikdienā, galvenais, ka ir jācīnās, ir jādara. Futbols motivē, dzen uz priekšu, tur tāpat kā dzīvē tu apgūsti jaunas lietas, attīsties un ej uz priekšu. Futbols arī vieno cilvēkus – jauni draugi, paziņas. Futbola cilvēki viens otru pazīst. Savā ziņā Latvijā ir jāpriecājas, ka mēs varam būt tik tuvu profesionālajiem spēlētājiem, varam viņus sasniegt divu rokas stiepienu attālumā. Ja tu ļoti vēlies, tu vari sasniegt jebkuru spēlētāju Latvijā, un, manuprāt, tā ir nereāla iespēja, ko latvieši nenovērtē, attaisnojoties, ka mūsu futbola līmenis ir zems, nemaz nenākot apskatīties. Futbols Latvijā ir diezgan nenovērtēts.
Kāds būtu jūsu novēlējums FS Metta komandām jaunajā sezonā?
Pilnīgi noteikti pacietīgi jāturpina iesāktais darba – METTA ir uz pareizā ceļa. Pēc laika, ka METTA būs pavisam stipra, tad visi gribēs būt piederīgi klubam, bet svarīgākais – vajag atbalstīt klubu arī tad, kad ir grūti brīži, nevis tikai tad, kad viss ir baigi forši, komanda uzvar un mēs esam tik stipri un labi. Bet no kurienes tas spēks rodas? Tas rodas darbā, smagā darbā, kopībā un kopīgā ticībā!
Polku ģimene šī gada FS Metta noslēguma pasākumā (Foto: Einārs Freimanis)
